Kā es iekritu! Kauns atzīties savā nezināšanā, taču nosaukums “Kā romāns” mani vedināja domāt, ka tas patiešām ir romāns. Nu, ja ne patiešām, tad gandrīz gan. Iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc ar lielu entuziasmu ķēros pie tās lasīšanas. Un tad nu mēs “atbraucām”. Vienubrīd šķita, ka atgriežos skolas laikā, kad obligātajā literatūrā bija “Nameja gredzens”. To lasīju ar nežēlīgām ciešanām un mocībām, par katru izlasīto lappusi sev apsolot kādu prieciņu vai dāvanu.

Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.

Pirmo reizi mūsu rokās nonākusi izdevniecības “Liels un mazs” grāmata. Iepriekš par izdevniecības sasniegumiem biju lasījusi tikai presē un uz jaunākajiem izdevumiem skatījusies tikai caur Instagram smukbildītēm. Bet beidzot te nu mēs esam! Var teikt, ka jau ar pirmo grāmatu esam iekrituši pilnīgā “Liels un mazs” atkarības jūgā.

Burvīgas ilustrācijas un sirsnība, kas caurvij ikvienu stāstu. Tāda ir Tīa Selli grāmata “Mia ir priecīga”. Bērniem noteikti patiks, ka dažviet grāmata lappusēs apslēpts arī pa kādam pārsteigumam –  te skapī apslēpts stāsta turpinājums, te – aiz apsnigušajiem kokiem noslēpušies meža iemītnieki.

Ja pavisam godīgi, tad vizuālā noformējuma dēļ es šo grāmatu iespējams pati nemaz nenopirktu. Nu, patīk man pūkainie un mīlīgie dzīvnieciņi daudz vairāk nekā tādi plakani un modernizēti zvēriņi. Taču bērni domā daudz savādāk.

Es tik ļoti vēlētos, lai man būtu tāds vectēvs kā puisēnam Tonīno. Sirsnīgs, dzīvesgudrs, pieredzes bagāts un paraugs ikvienam mazam bērnam.

Mazajai grāmatiņai piemīt maģija – tās tulkotāja ir parūpējusies, lai valoda būtu raita un viegli uzverama, savukārt dizaineri – lai tās vizuālais noformējums būtu neuzbāzīgi elegants. Patiesībā, šī ir lieliska dāvana gan pieaugušajiem, gan arī gados jaunākiem lasītājiem.

Jo tuvāk nāk brīdis, kad jāatgriežas darbā, kas nozīmē mazāk laika dažādām blakus nodarbēm, jo lielāka ir mana apņemšanās izlasīt aizvien jaunas grāmatas. Pēdējā laikā grāmatas burtiski apēdu. Un savādāk jau nemaz nevar, ja ceļi krustojas ar tik interesantu lasāmvielu, kā, piemēram, Ingunas Ulas Cepītes “Ulsiks”.

Ja vien man būtu cepure, es to noņemtu latviešu autoru priekšā, jo pēdējā laika sniegums man tīk aizvien vairāk un vairāk. Jāteic, ka mūsu rakstniekiem ir iekšā milzu talants un spēja ar saviem darbiem aizraut lasītājus. Katrā gadījumā, vismaz mani jau nu noteikti.

Kad manās rokās nonāca “Ulsiks”, pirmās lappuses lasījās ļoti lēni. Tiesa, ne tāpēc, ka grāmata neinteresanta, nē. Tāpēc, ka kāds nepārtraukti raustīja aiz piedurknes, jo vajag ūdentiņu, paēst, vajag paspēlēties un iziet laukā. Bet laikā, kad visi mazie mājas gariņi bija devušies pie miera, es grāmatu burtiski apēdu. Tik sirsnīga un patiesa lasāmviela sen nebija nonākusi manās rokās.

Stāsts ir par mazo Ulu, par viņas redzējumu uz pasaulē notiekošo. Par to, kā ir dzīvot tad, ja Tavi vecāki ir slaveni diriģenti un mājās ik pa brīdim viesojas kāds onkulis vai tante, kurš it kā ir slavens, taču mazajai Ulai viņu vārdi neko neizsaka. Nu, strādā viņas tētis konservu mājā, strādā. Nu, viņas vecāki diriģē tās zelta meitenes, diriģē. Un kas par to? Labi, no koru braucieniem uz ārzemēm māmiņa vienmēr atved košļājamās gumijas, taču Ulsika sirds ir tik laba, ka viņa tūlīt pat aizskries uz pagalmu ar jauniegūtajiem gardumiem padalīties.

Grāmata sirsnīgā valodā atklāj Ulsika bērnībā piedzīvotos notikumus no bērnu skatpunkta. Kā kopā ar omīti devās vasaras atvaļinājumos, ar ko beidzās ģimenes sapnis par Ulsiku kā dārziņskolas bērnu, par to kā Ulsiks vienmēr bija labākā publika vecāku diriģetajam korim, un kā pirmo reizi mūžā brauca uz ārzemēm, kas, kā izrādās, nemaz nav īstas ārzemes. Ja vien kaut dienu no sava apzinātā mūža esi nodzīvojis padomju gados, lasot grāmatu noteikti regulāri iesauksies – jā, jā, es atceros, kā tas bija! Vismaz man tā bija brīdī, kad Ulsiks krāja kapeiciņas, lai nopirktu gāzēto ūdeni ar sīrupu (kurš gan neatceras tos īpašos dzērienu automātus), vai arī ar puspavērtu muti stāvēja pie slavenā Bērnu pasaules skatloga, kur bija uzburta īsta pasaku valstība.

Sirsnīgi, mīļi un aizraujoši. Tā varētu raksturot grāmatu “Ulsiks” trīs vārdos.

Nezinu, varbūt pie vainas briedums, taču pēdējā laikā aizvien biežāk ārzemju autoru vietā izvēlos lasīt pašmāju rakstītāju darbus. Šeit speciāli izvairījos no vārda “rakstnieku”. Kāpēc? Par to tālāk.

Pagājušā gada nogalē dzirdēju daudzus runājam un pārspriežam novembra sākumā izdoto mākslinieka Aivara Vilipsōna un rakstnieces Noras Ikstenas kopdarbu “Ārprātija piedzīvojumi”. Vieni sarka, citi slavēja, citi šausminājās par autora valodu, vēl kāds to atzina par labāko Ziemassvētku dāvanu. Nespēdama palikt vienaldzīga, arī es tvēru rokā daudz aprunāto grāmatu un… “apēdu” to vienas diennakts laikā par spīti diviem mājās esošiem bērniem, kuri mammu nepārtraukti rausta aiz piedurknes, jo vajag padzerties, vajag samīļot, vajag paspēlēties, vajag, vajag…

Lai gan Vilipsōnu dzīvē nekad neesmu redzējusi, kur nu vēl ar viņu runājusi, darba valoda ir tieši tāda, kādā, manuprāt, mākslinieks arī varētu ikdienā runāt – sulīga, vienkārša, bez pretenzijām uz izsmalcinātību. Tiesa, vecmāmiņai Ārprātija piedzīvojumus nedāvinātu, jo oma aizietu ar sirdi, lasot mākslinieka vaļsirdīgos tekstus.

Delverīgie un īsie stāsti atklāj Vilipsōna dzīvesstāstu no pirmās dzīves dienas līdz brīdim, kad mākslinieka vārds liekus komentārus vairs neprasa. Jā, šķiet, tieši atslēgvārdi “delverīgie” un “īsie” ir panākuma atslēga, kāpēc grāmata tik ilgu laiku noturējusies topu virsotnēs, jo, atšķirībā no citiem biogrāfiskiem stāstiem, kuros autors smalki cenšas atstāstīt visus vēsturiskos notikumus, minot gadu skaitļus un citas nianses, Vilipsōns ar saviem anekdotiskajiem stāstiņiem viegli peld pa dzīvi, nepiešķirot lielu nozīmi datumiem. Patiesībā, pieļauju, ka mākslinieks, kurš, ņemot vērā grāmatā minēto draudzību ar dažādiem stiprākiem dzērieniem, kalendārā katru dienu nemaz neieskatās. Tieši tāpēc, kādi gan vēl tur datumi un gada skaitļi! Jātver dzīve vieglāk!

Sulīgi, īsi, bez liekas ūdens liešanas un apcakināšanas.

Ziniet, kā man bija ar Ārprātija piedzīvojumu lasīšanu? Es sev nosolījos, ka pirmajā dienā izlasīšu tikai x lappuses. Kad biju izlasījusi, apsolīju, ka vēl tikai 10 minūtes palasīšu. Un tā pēc 10 minūtēm sekoja vēl 10 minūtes, vēl 10 minūtes. Dažbrīd mājinieki domāja, ka esmu nedaudz sajukusi prātā, jo lasīju un smējos. Nu, kā var nesmieties, lasot, piemēram, dzejolīti par līķi un rīsu.

Īsumā par Vilipsōna un Ikstenas kopdarbu – viegli pastāstiņi tiem, kuri izslāpuši pēc kaut kā vieglāka nekā ziņu portālu virsraksti, kas vēsta, ka jau atkal viss ir slikti. Brīdinājums gan intelektuāļiem un sausiņiem – ejiet grāmatai ar līkumu! Jums tā noteikti nepatiks, jo pilnīgi un galīgi neatbilst pareizas dzīves, pareizas valodas standartiem.

Man garšo ķirbji, tāpēc aizvadītajā rudenī tik ļoti aizrāvos ar to sarūpēšanu ziemai, ka beigās virtuvē jau stāvēja divas lielas kastes ar oranžiem, dzelteniem un zaļiem sārtvaidžiem. Zupas, sautējumi, kūkas, sacepumi, cepumi un daudz kas cits, līdz visbeidzot nolēmu izmēģināt pagatavot ķirbju sukādes.

Patiesībā, tas ir tik vienkārši, ka izdosies noteikti ikvienam.

Lūk, kā es gatavoju ķirbju sukādes.

No daudzajiem ķirbjiem izvēlējos banāna ķirbi, kas esot izcili piemērots sukādēm, to nomizoju un sagriezu nelielos gabaliņos. Der gan atcerēties, ka nevajag pārcensties ar smalku griešanu, jo savādāk tie izjuks un no garduma čiks vien sanāks.

Sēklas, protams, paglabāju, lai pavasarī varētu parūpēties par jauniem ķirbju krājumiem nākamajai sezonai.

Sagriezto ķirbi sabēru maisiņā un novietoju to uz diennakti saldētavā.

Pēc 24 stundām sasalušos ķirbjus sabēru bļodiņā, apberot tos ar cukuru. Uz aptuveni 1kg ķirbja liku nepilnu kilogramu cukura. Ja ir vēlme, klāt vari pievienot arī citronskābi un ingveru, taču es šoreiz to nedarīju.

Atstāju ķirbi bļodiņā ar cukuru diennakti istabas temperatūrā, ik pa laikam ķirbja gabaliņus apmaisot, lai tos vienmērīgi apņemtu cukura sīrups, kas veidojas, ķirbim atlaižoties.

Pēc diennakts ķirbja gabaliņus pārbēru sietiņā, lai notecinātu lieko sīrupu (sīrupu pēc tam var izmantot, lai pagatavotu kādu gardu dzērienu).

Tālāk jau ķirbja gabaliņus kārtoju uz cepampannā ieklātā papīra un ļāvu tiem aptuveni 50 – 60 grādu temperatūrā sildīties. Atceries, ka krāsns durtiņām jābūt nedaudz pavērtām, lai ķirbis neizceptos. Tā ik pa brīdim ieslēdzu un izslēdzu krāsni, lai atjaunotu tajā temperatūru, un aptuveni pēc divām dienām manas pirmās sukādes bija gatavas (nakts laikā gan krāsni negāju sildīt).

Jā, izrādās, sukāžu pagatavošana ir ļoti vienkārša!

Es esmu par to, ka pārtiku ārā nemetam. Tāpēc, ja banāni jau tapuši brūni un tādus svaigā veidā ēst negribās, var izcept banānu kūku. Trekni, bet bezgala gardi.

Sastāvdaļas: 2 nogatavojušies banāni, 2 olas, 175ml eļļas, 3 ēdamkarotes piena, 300g brūnā cukura, 150g miltu, kas sajaukti ar cepamo pulveri, 1 tējkarote kanēļa, 1/2 tējkarote ingvera; glazūrai: 200g krēmsiera, 85g pūdercukura, 1 tējkarote citrona sulas.

Pagatavošana: bļodā sastampā banānus, pievieno olas, eļļu un pienu. Pievieno masai cukuru un visu maisa līdz iegūta viendabīga konsistence. Masā iesijā miltus un pievieno garšvielas.

Mīklu liek veidnē, kas izklāta ar cepamo papīru. Cep 180 grādos aptuveni stundu.

Kad izceptā banānu kūka gatava, to atdzesē un pēc tam pārlej ar glazūru, kas iegūta, sajaucot krēmsieru ar pūdercukuru un citrona sulu.