Būtu absolūti nepieņemami, ja mēs kā cilvēki, kuru mājās jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo truši, neizlasītu grāmatu par trušiem, ne tā?

Tāpēc vakara pasaciņu vietā bērni ik vakaru klausījās trusīša Tru piedzīvojumus, kurus pierakstījis Dzintars Tilaks.

“Papus Tru” no sakta neizceļas ar košām bildēm, neona burtiem, lai bērni grāmatu veikalā pie šīs lasāmvielas pieplaktu kā kukaiņi pie medus poda. Iespējams, tāpēc Roberts pirmajā momentā pat pateica, ka to grāmatu jau nu gan nē, labāk kaut ko citu. Taču viņa viedoklis kardināli mainījās brīdī, kad tikām līdz lasīšanai.

Tabeas Bahas “Kamēliju sala” ir tipisks sieviešu romāniņš bez lieliem noslēpumiem, intrigām un krasiem pavērsieniem. Jau aptuveni no 10.lappuses vari nojaust turpinājumu soli pa solim, zini, kas notiks, kurš ar kuru, kurā vietā un kā. Nekādas intrigas. Varētu pat teikt, ka bezgala garlaicīgi, taču tajā pašā laikā grāmata tomēr spēj noturēt lasītāja uzmanību no pirmā līdz pēdējam vākam.

Ideāls romāns, kuru ņemt līdzi ceļojumos, lai atslēgtu prātu un izklaidētu sevi ar viegli sagremojamu literatūru. Ir mīlestība, krāpšana, attiecības, sieviešu draudzība un ģimeņu saites. Viss kā pienākas īstam dāmu romānam.

Rasas Bugavičutes-Pēces grāmata “Puika, kurš redzēja tumsā” ir Banijas pirmā šajā gadā izlasītā grāmata. Grāmata, kuru biju ierindojusi sarakstā “Noteikti jāizlasa”.

Atzīšos, ka biju iztēlojusies to nedaudz savādāku. No sērijas – kā ieniršu pirmajā lappusē, tā tikai pēdējā izniršu ārā, ka tas ir standarta romāns, kur notikumi savirknējas plūstoši kā viens vilnis. Bet ir nedaudz savādāk, taču nebūt ne sliktāk.

Autore stāstu par puiku Jēkabu vairāk veidojusi kā īsus situāciju aprakstus. Jā, tie viens otru papildina, izskaidro, paskaidro, liek saprast iemeslus kādas situācijas atrisinājumam, taču drīzāk ir kā viena adventes kalendāra lodziņa atvēršana pēc otra. Interesanti, aizraujoši, nekad nezini, kas sagaidīs.

Ja man būtu jāizvēlas sev lasāmviela starp visām grāmatnīcā esošajām grāmatām, kriminālromāns noteikti nebūtu pirmā izvēle. “Krimiķi” reizi pa reizei nonāk manās rokās, taču ne bieži un ne ārvalstu.

Lārsa Keplera “Stalkers” ir augstākā pilotāža, kas noteikti patiks arī tiem, kuri kriminālromānus nemēdz lasīt. Katra stāsta nianse aprakstīta tik dzīvi, tik ticami, krāsaini, ka šķiet – atrodies turpat pa vidu starp visiem notikumiem. Lasot grāmatu, regulāri pieķēru sevi, ka sēžu sapspringusi un pat nedaudz uzvilkusies, elpu aizturot un gaidot, kas būs tālāk. Pleci savilkti, redze koncentrēta, lai spētu saskatīt to, ko varbūt policisti palaiž garām. Ja nu man izdodas atklāt notikumus ātrāk?

Neizdevās gan, jo kriminālromāns sarakstīts tik meistarīgi, ka ne brīdi neradās aizdomas par vainīgo. Un tas man ļoti patīk, jo pretējā gadījumā, ja jau pirmajās desmit lapās ir skaidrs, kurš ir vainīgais, tad intereses lasīt tālāk nav nekādas.

Romāni no sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” parasti ir mērāmi uz vairākiem simtiem lappušu, un to svars ir tāds, ka grāmatu var droši nēsāt līdzi tumšos vakaros kā pašsaizsardzības līdzekli. Lai tikai panāk kāds tuvumā! Taču, ja runājam nopietni, tad būtu grēks grāmatu izmantot šādiem mērķiem, pat ja tā ir “krimiķis”.  

Anti Sāra grāmatu “Tā iet mūsu lietas” nopirku, ietekmējoties no citu pozitīvajām atsauksmēm. Tā kā Instagram bija pārņēmis sajūsmas vilnis un grāmata tika cildināta, sakot, ka var lasīt un smieties bez pārtraukuma, rikšoju vien uz grāmatnīcu tai pakaļ.

Var lasīt un var arī nelasīt. Tā varētu teikt par Zanes Zustas un Diānas Zandes kopdarbu, kas ilgu laiku atrodams visvairāk pirkto grāmatu sarakstos.

Loģiski, ka grāmatu, par kuru tik daudzas sievietes ir sajūsmā, noteikti bija jāizlasa arī man. Paņēmu rokās, cerēju uz vieglu izklaidi reizē arī ar viediem padomiem, kas man varētu palīdzēt dzīvot labāk.

Grāmata, kurai kaut kādā veidā biju paskrējusi garām, un, ja ne vien ieteikums no manas skolotājas to izlasīt, noteikti šo pērli tā arī būtu palaidusi garām.

Grāmata, kas ierauj notikumu virpulī, kas liek izdzīvot katru varoņu piedzīvojumu un sāpi, un visu saskatīt pašam ar savām acīm. Dažkārt pieķēru sevi domājam, ka diez vai 1939./1941. gadā cilvēki runāja tādā pašā sarunvalodā kā mēs šodien, bet centos no šīs domas paiet malā. Bet tas arī vienīgais, kam varētu piesieties. Notikumi aprakstīti tik dzīvi, ka visu laiku sajutos kā viena no grāmatas varonēm. Tiesa, es nepiedalījos notikumos, bet stāvēju malā un visā notiekošajā noraudzījos ar savām acīm.

Katru vakaru satikšanos ar sunīšiem Tango un Tūtiņu Roberts gaidīja ar lielu aizrautību. Un kā gan negaidīt, ja Mārai Zālītei ir izdevies tik labi iedzīvināt sunīšu pārdzīvotos notikumus. Stāsta priekšrocība tā, ka norise notiek tepat Latvijā nevis kādā izdomātā pasaulē vai aizokeāna zemē. Bērzciems, Apšuciems, Abragciems, Rīgas jūras līcis. Viss ir kā ar roku sasniedzams un pazīstams.

Dažkārt gan latviešu autori, vēloties skriet līdzi saviem ārzemju kolēģiem, rada tik sarežģītus stāstus, ka ne galveno varoņu vārdus saburtot, savukārt vecākam vēl jākļūst par sava veida tulku, kas bērnam notikumus izskaidro viņam saprotamāk. Tad nu ar Tango un Tūtiņu viss ir savādāk – Roberts bez problēmām atcerējās iepriekšējā un vēl senākās dienās lasīto nodaļu notikumus, varēja atstāstīt, atcerējās vietu nosaukumus, notikumus.

Sirsnīgi un mīļi. Tāpēc, ja vēlaties papildināt savu bērnu grāmatplauktu, tad ar šo grāmatu nebūs nošauts greizi. Izlasīsiet vienreiz un pēc laika noteikti atkārtoti.

Visa pamatā stāsts par diviem sunīšiem, kuri iecerējuši braukt ciemos pie krustmātes. Un kurstmāte cep tik gardas kotletes. Mmmmm! Tad dažādu notikumu dēļ ar vilcienu pie krustmātes aizbrauc tikai Tūtiņa, bet Tango nākas pārdzīvot dažādus notikumus, satikt dažādus cilvēkus, arī tādus, kuriem nav tie labākie notikumi. Grāmata, kurā nav viss tikai rozā toņos un ar spīguļiem. Te ir arī sava realitāte, kura lieku reizi atgādina, ka ne visiem var uzticēties, ne visiem cilvēkiem ir labi nodomi.

Vai Tev, skatoties uz citu perfektajām bildēm un “storijiem” Instagram, nekad nav bijusi doma, ka citiem nu gan ir tik perfektas dzīves. Nu, gluži kā no žurnālu vāka. Vienmēr perfekts grims, matu saknes nekad neataug, vienmēr saskaņotas drēbes, dizaineru nieciņi uz plauktiem istabā un perfekti bērni. Goda vārds, skatoties uz šīm noslīpētajām bildītēm, sāc domāt, kas gan ar mani nav kārtībā, ja katru nedēļas nogali neeju uz restorānu, reizi ceturksnī nebraucu ceļojumā un dienas neiesāku ar lēnīgu kafijas malkošanu. Nu, labi, es kafiju nemaz nedzeru, bet arī rīti nav nekādi prātīgie – tie ir sarēķināti līdz pēdējai sekundes simtdaļai, un, ja kaut kas noiet greizi, tad sākas īsta elle.