Cepuri nost autores priekšā par aizraujošo romānu. Annas Burgas sarakstīto kriminālromānu “Tētis”, ja tā var teikt, “izrāvu cauri” triecientempā, jo gluži vienkārši nespēju nolikt maliņā, lai lasītu vēlāk. Kampu lapu aiz lapas, lai ātrāk nonāktu līdz finišam un atrastu vainīgo. Jāteic, ka spriedzes momentu autorei izdevies saglabāt līdz pēdējai lappusei, jo pat tad, kad šķita, ka viss jau ir atrisināts un skaidrs, sekoja vēl kāds jauns pavērsiens. 

Kāpēc es Instagram nesekoju influenceriem? Jo smaidīgās, samākslotās bildes ir tāds teātris! Influenceri sabiedrībai rāda tikai to, ko tā vēlas redzēt, tādējādi mūsos rodas pavisam greizs priekšstats par šiem cilvēkiem un viņu dzīvēm, jo šķiet, ka tās ir perfektas. Nekādu slikto dienu, nekādu neveiksmju, neizdošanos. Tikai perfektā tūtiņā savilktas lūpas un mirdzošs skatiens. Patiesībā, perfektajām bildēm uzlikti neskaitāmi “filtriņi” un patiesība smukbildēs ir mazāk par 1%. Šis stāsts arī saskan ar Kimberlijas Makkreitas romāna “Veiksmīga laulība” sižetu. 

Pēdējā laikā priekšroku dodu kriminālromāniem, tāpēc salkanāki mīlasstāsti vairs nav mana pirmā izvēle, tomēr reizi pa reizei arī kāds šāds romāns nonāk manās rokās. Ir reizes, kad tie ir tik saldi lipīgi, ka nespēju izlasīt līdz beigām, tāpēc Sūzanas Elizabetes Filipsas “Padejo ar mani” bija mans foršais atklājums, jo starp saldajiem mīlas tekstiem bija arī nedaudz spriedzes un līdzpārdzīvojumi.

“Pauls spēlē futbolu” grāmatnīcu plauktos atrodama jau kādu laiku, bet mūsu mājās tā ienāca vien Ziemassvētkos, kad rūķītis to bija palicis zem eglītes, zinot, cik dāvanas saņēmējam futbols ir svarīgs. Jāteic, ka sākotnēji rūķītis šaubījās, vai grāmata lasītājam patiks, bet šaubas zuda jau tiklīdz tā tika izsaiņota.

Astoņgadnieks bija lielā sajūsmā par grāmatu par futbolu un tūlīt pat ķērās pie tās lasīšanas. Izteiksmīgie attēli, lai arī melnbalti, bija uzmanības centrā, lasītājam cenšoties pamanīt katru mazāko niansi. Par pašu stāstu lasītājs dod 10 punktus no 10, jo dažbrīd šķita, ka Roberts pats būtu gatavs ielekt grāmatas stāstā, lai palīdzētu Paulam uzvarēt.

Izlasīju, lai gan pirms tam teicu, ka noteikti nelasīšu. Vakar aizšķīru pēdējo vāku Initas Silas grāmatai “Tango ar diviem misteriem V”. Grāmatas autore Inita Sila ir žurnāliste ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi sieviešu žurnālos, desmit no tiem vadījusi populārāko žurnālu Latvijā – “Ieva”. 2019.gada septembrī Initai atklāja ģenētiski mantotu (BRCA 1 pozitīvs) krūts vēzi 2.stadijā.

Apbrīnojama ir autores drosme atkailināties lasītāju priekšā un dalīties ar savu pieredzi “dejā” ar vēzi. Slimību, kas dzīvi pilnībā apgriež kājām gaisā, jo pēc šīs diagnozes vairs nekas nav tā, kā bija iepriekš. Ne velti grāmatas autore pirmos mēnešus, sataustot veidojumu, centās izvairīties no realitātes, nevēloties dzirdēt diagnozi, jo zināja, ko tas nozīmē. Ar vēzi slimojusi arī autores mamma un vecmāmiņa. Ja ne otrs misters “V”, kas pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezās Initas dzīvē, iespējams, stāsts būtu pavisam savādāks, jo tieši viņš, Initas pirmā mīlestība, atgriežoties viņas dzīvē mudināja doties pie ārsta.

Lai mūsdienu kovidrealitātē nesajuktu prātā un atslēgtu smadzenes, jāņem rokās grāmata. Un nav obligāti jālasa ļoti nopietnu literatūru no klasikas plauktiem. Galvenais ir lasīt, jo tādējādi var kaut uz pārdesmit lappusēm aizmirst par apkārt notiekošo, tā vietā izdzīvojot citu realitāti.

Es neesmu saldo romānu piekritēja, kur par mīlestību vien runā, apkārt zied rozes un viss ir pūkains un skaists. Lai gan arī mūsu ikdienā netrūkst negatīvo ziņu, man patīk grāmatas ar kriminālo piešprici. Ketrinas Kroftas “Divkāršais zaudējums” šajā gadījumā ir perfekta izvēle.

Košās grāmatas ar sliktu tulkojumu mūsu mājās nav īpaši cieņā. Tā kā bērni tās lasa nelabprāt, tad pirms laika mūsu grāmatplauktā veicām lielo revīziju, lai atbrīvotu vietu lasāmvielai ar pievienoto vērtību. Jāteic, ka šādu revīziju veicām ne tikai tāpēc, ka daļu grāmatu, kas dažādos ceļos nonākušas līdz mūsu grāmatplauktam, bērni nelasa un tās viņiem neinteresē (cik gan var lasīt banālas pasaciņas ar nepaplašinātiem teikumiem vai arī multeņu scenārija saīsinājumus), bet arī tāpēc, ka grāmatu plaukta ietilpība ir ierobežota. Tā kā esmu no tiem, kuri no grāmatnīcas (arī virtuālās) nevar iziet vismaz bez pāris grāmatām rokā, tad kaut kas ir jādara lietas labā, lai atbrīvotu vietu jauniem pirkumiem.

Ja mazam cilvēkbērnam lielākā mīlestība ir kaķi, grāmatu plauktā obligāti jābūt grāmatai “36 un 6 kaķi”. Mūsu mazajai četrgadniecei to uzdāvināja Ziemassvētku vecītis, un jau tajā pašā vakarā ķērāmies pie lasīšanas.

Domāju, ka mans un meitas viedoklis par šo grāmatu ir diametrāli pretējs, tāpēc drīzāk der ieklausīties viņas viedoklī, jo grāmatas auditorija ir bērni, ne vecāki.

Daces Judinas un Artura Nīmaņa rakstītie romāni sērijā “Laika stāsti” ir kā vecmāmiņas tikko ceptā ābolmaize, kas māju piepilda ar sirsnīgu aromātu, kas apvij gluži kā apskāviens. Šīs sajūtas nepamet ne mirkli visa romāna garumā, jo teju ik lappusē vari saskatīt kopsakarības ar savas dzimtas vēsturi un ceļu. Jā, domājams, reti kura ir tā ģimene Latvijā (ja vispār tāda ir), kas būtu visos laikos izlavierējusi bez raizēm, sāpēm un cirtieniem dvēselē. Ja ne laika varas cirstiem, tad līdzcilvēku vai pašu ģimenes locekļu gan.

Atzīšos, ka sākotnēji “Krieva āda” bija nolikusi tālākā plauktā ar domu, ka gan jau kādreiz izlasīšu, kad nu galīgi nekā cita nebūs, ko lasīt. Iemesls? Muļķīgs. Tā drūmi pelēkā vāka krāsa un bilde. Kur vēl muļķīgāka atruna, ne? Ja vien būtu sevi ātrāk pierunājusi pieķerties pie lasīšanas, bet ko nu vairs. Izlasīts ir, un par to Banija priecīga, jo plānā grāmatiņa ir kā reiz lasāmviela vienam vakaram.