2012.gada 20.maijs

Atzīšos, spinātus līdz šim biju ēdusi tikai vienreiz, savukārt lēcas – vēl nekad. Tieši šī iemesla dēļ arī šovakar mūsmājās galdā tika celta sātīga zupa, kurā galvenās sastāvdaļas ir abi iepriekš pieminētie augi.

Lai pagatavotu zupu, vajadzēs: 250g lēcu, 300g spinātu, 100g šķiņķa vai bekona, 2 sīpoli, 2 burkāni, 2 seleriju kāti, 1 ķiploka daiviņa, 4 ēdamkarotes skābā krējuma, augu eļļu, jūras sāls, 1,5l dārzeņu buljona.

Zupas pagatavošana: dārzeņu buljonā 20 minūtes vāra lēcas. Kad lēcas izvārījušās, buljonu nolej un saglabā. Sasmalcina sīpolus, ķiploku, seleriju kātus un burkānus. Dārzeņus uz pannas cep, kamēr tie kļuvuši caurspīdīgi. Spinātus 2-3 minūtes vāra sālsūdenī, apcep šķiņķa (bekona) šķēlītes.

Katlā sablenderē 2/3 lēcu, apceptos dārzeņus un spinātus. Pievieno atlikušās lēcas, skābo krējumu un pēc nepieciešamības buljonu, visu samaisa un uzkarsē.

Zupu pasniedz ar apceptajām gaļas šķēlītēm.

Lai labi garšo!

P.S. Ja dzīvo Mežciemā, tad brīdinu, ka atrast spinātus ir gandrīz neiespējamā misija. Man spinātus neizdevās atrast ne Mežciema Rimi, ne tirgū, savukārt Sky veikala plauktā bija palikusi vien pēdējā paciņa.

2012.gada 13.maijs

Sācies rabarberu laiks, tādēļ arī labākais kārums, ko pagatavot māmiņdienā, ir rabarberu rausis.

Lai pagatavotu pavasarīgo kārumu, lūk, ko Tev vajadzēs:

4 olas, 100g sviesta, 150g cukura, 200g miltu, rabarberus (pietiks ar 2 rabarberu kātiem), 200g svaigā siera.

Un ķeramies pie darba. Iesākumā pagatavojam rauša pamatni jeb smilšu mīklu. Samīca mīkstu sviestu kopā ar 50g cukura, pievieno 1 olu un visu kārtīgi samaisa. Masā iemaisa miltus un šķipsniņu sāls. Iegūto mīklu uz 30 minūtēm liek ledusskapī.

Pēc tam, kad mīkla 30 minūtes stāvējusi ledusskapī, to ieklāj rauša pannā. Mīklai virsū ber raberbarus, kuriem pārkaisa mazliet cukura. Atlikušo cukuru sajauc kopā ar 3 olām un svaigo sieru un visu sakuļ. Masu pārlej pāri rabarberiem. Cep 200 grādos aptuveni 40 minūtes.

Lai labi garšo!

Paldies žurnālam Dienas Ēdieni, no kura aizgūta garduma recepte.

2012.gada 10.maijs

Lai remdētu bēdas par čehu izlīdzināto rezultātu hokejā pret Latviju, Makse steidz ieturēties ar šokolādi. Šokolādi ieraugot acis iemirdzas (jā, tādēļ arī sarkanas).

2012.gada 8.maijs

Jauns dzīvoklis nozīmē vērienīgus remontdarbus, taču, ja ir čakls palīgs, tad visi darbi šķiet tīrākais nieks.

Lūk, Makse nekad nav jāskubina. Leciens iekšā krāsošanas kastē pie piederumiem, un trusis ir gatavs doties darboties.

2012.gada 1.maijs

Es esmu liela dzīvnieku mīļotāja, taču visam ir savas robežas. Tā, piemēram, šodien – dodos pastaigāties un pretī nāk smaidīgs vīrietis ar savu “sunīti” – bulterjeru, kurš, manuprāt, katru garāmejošo redz kā steika gabaliņu. Ļoti jauks skats, ja vien… mazais, mīlīgais suņuks būtu pavadiņā, bet nē- suns skrien savā nodabā, “metot aci” uz katru garāmejošo. Bet ko nu es tur satraucos – sunītis taču nekad nevienam nav iekodis.

Nāku atpakaļ pa Hipokrāta ielu un pretī – divas padzīvojušas kundzītes, katrai tāds sunītis labi barota teļa augumā. Tiešām burvīga ainava, ja vien… abi teliņi būtu pie pavadas, taču nē- sunīšiem ir kārtīgi jāizskrienas. Un viņi taču nekad nevienam nav iekoduši.

Tie, kuri zina, kā bērnībā krāju santīmu pie santīma, lai varētu nopirkt sunīti, un kā priecājos, kad mamma paziņoja, kad kucēns ir paaudzies un drīkstu tam braukt pakaļ, zinās, ka esmu liela suņu mīļotāja, taču visam ir savas robežas. Manuprāt, ir izdoti noteikumi, kuri nosaka, ka suns bez pavadas pa ielu nedrīkst pārvietoties, taču jautājums, vai kāds uzrauga to ievērošanu? Var jau teikt, kam tādi noteikumi, jo sunītis taču nekad nevienam nav iekodis. Protams, tikai ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās jau atkal pa kādam rakstam, kurš vēsta par suņu sakostiem cilvēkiem. Tādēļ, mīļie suņu saimnieki, lai arī cik jūs būtu pārliecināti, ka jūsu mīļais suņuks nevienam un nekad nokodīs, tomēr pastaigās lieciet savam mīlulim iet pie pavadiņas. Mīļā miera labad.

2012.gada 14.aprīlis

Ja ļoti gribas pagatavot saldo ēdienu, taču nav vēlmes ilgi darboties virtuvē, iesaku šo recepti. Ātri, vienkārši un, kas galvenais, nav nepieciešams daudz sastāvdaļu.

Lai pagatavotu kārumu, Tev vajadzēs: 120g bezē cepumu, 200g dzērveņu, 250g saldā krējuma.

Pagatavošanas gaita: saspaida vai sablenderē dzērvenes. Uzputotā saldajā krējumā iedrupina bezē cepumus un iemaisa dzērvenes. Visu samaisa un – saldais gatavs.

Šis našķis pavisam noteikti garšos tiem, kuriem ļoti gribas ko gardu, taču negaršo ierastais pārsaldinātais putukrējums, treknās kūkas utt.

Labu apetīti!

2012.gada 18.marts

Pēdējā laikā Banijā varat iepazīties ar jaunām receptēm un Makses nedarbiem, tādēļ kārta nelielam prātojumam par dzīvi.

Ziniet, pēdējā laikā kaut kā ļoti bieži nākas satikt cilvēkus – orķestrus. Nu, jūs jau ziniet, kas tie tādi ir – cilvēki, kuri prot visu. Savulaik, kad dziedāju popgrupā Tev un man, tad par cilvēku – orķestri sauca mūsu popgrupas vadītāju Igetu, jo viņa prata visu. Tagad šķiet, ka tādi cilvēki ir it visur. Apmēram no sērijas – labdien, es pēc izglītības esmu pārtikas tehnologs, taču ideāli protu labot zobus, būvēt māju, spēlēt teātri un pieņemt govij dzemdības. Skarbi, bet tā ir… Ar tādiem cilvēkiem ir ļoti, ļoti grūti, jo viņi taču visu prot. Un pieļauju domu, ka arī šiem pašiem profesoriņiem ir grūti, jo visu viņi prot, māk, un tā vien gribas citus pamācīt, kā pareizāk dzīvot, kā pareizāk uzcelt māju, kā pareizi jācep kotletes utt.

Tādēļ, pirms gribi kādu pamācīt, padomā, vai arī Tevī nav šī cilvēka – orķestra sindroms un negribas būt visur un visu prast vislabāk. Protams, tas, ka cilvēks daudz ko prot, pats par sevi nav nekas slikts, bet reti kuram izdodas būt ideālam visās jomās, tādēļ… ja zini, ka tāds neesi, tad necenties par tādu izlikties.

2012.gada 11.marts

Kamēr garausis pastaigājas pa māju, minka noskatījis Makses dzīvesvietu un tajā iekārtojies uz dusu. Tiesa gan, ieraugot šo nelūgto ciemiņu garausis nebija diez ko priecīgs. Iesākumā piecieta, bet, kad mincis gribēja izstiepties visa būrīša garumā, nošņācās, tā sakot, lai taču beidzot vācas prom. Lūk, meitene ar raksturu

2012.gada 9.marts

Šodien aprit precīzi 3 gadi kopš mūsu mājās ienāca tolaik vēl mazais garausītis. Sākotnēji pirmos dzīves mēnešus Makse bija puika, tādēļ tika dēvēta par Maksi, tomēr jau pēc pirmā ārsta apmeklējuma mūs apgaismoja, ka puikas vietā ir “iesmērēta” meitene. Pirms trim gadiem garausis bija tik maziņš, ka varēja to uzsēdināt uz vienas rokas plaukstas. Arī blēņas bija ievērojami mazākas.

Pa šiem gadiem sastrādāti n-tie posta darbi – nolikvidēti daudzi portatīvo datoru vadi, apēsts vismaz metrs tapešu, izplucināts paklājs, izrobotas aizkaru malas un vēl un vēl… Tomēr dzīve nav iedomājama bez trušu meitenes, kura katru vakaru savus saimniekus gaida mājās ar lielu nepacietību.

2012.gada 4.marts

Beidzot ir atklāts truša vienmēr tīrā kažociņa noslēpums. Kamēr neviens neredz, garausis uz pakaļkājām staigā gar gaitenī novietoto veļas mašīnu un neatsakās arī no iespējas tajā pasēdēt.