“Mīlestībai nav brīvdienu” izvēlējos lasīt tikai viena iemesla dēļ – presē biju izlasījusi slavinošas atsauksmes. Un ja jau grāmata tik laba, tā, protams, jāizlasa.

Lasīju, lasīju ar piespiešanos. Samērā garlaicīgs un vairākus soļus uz priekšu paredzams sižets. Apsvēru domu mest mieru un lasīt citu grāmatu, taču sirdsapziņa tā neļāva rīkoties, teic, jādod otra iespēja, varbūt tieši no nākamās lappuses sāksies elpu aizraujoši notikumi, kas neļaus manai lasītājas dvēselei atslābt līdz pašām beigām. Bet nebija, nebija! Man šķiet, ka šāds sižets ir copy+paste atrodams neskaitāmās citās grāmatās. Nekā oriģināla, nekā aizraujoša, nekā tāda, kas “Mīlestībai nav brīvdienu” liktu atcerēties vēl pēc nedēļas, kur nu vēl pēc mēneša vai diviem.

Kad pirmklasniekam sākusies mājlasīšana un jāizvēlās pirmā grāmata, tas ir gana atbildīgs un nopietns pasākums. Ko izvēlēties? Pēc kādiem parametriem izvēlēties grāmatiņu? Roberts kā pirmo sāka lasīt “Kaķīša dzirnaviņas”, taču ātri vien secinājām, ka grāmata noteikti nav piemērota pirmklasniekam – sarežģīti vārdi, kas jāizskaidro un kurus grūtāk saburtot, arī sižets tik drūms, tik drūms. Ko lasīt tad? Izvēlējāmies nedaudz savādāku grāmatu – “Runājošie suņi”. Tā sarakstīta komiksu formātā un aizrauj jau no pirmajām lapām.

Būtu absolūti nepieņemami, ja mēs kā cilvēki, kuru mājās jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo truši, neizlasītu grāmatu par trušiem, ne tā?

Tāpēc vakara pasaciņu vietā bērni ik vakaru klausījās trusīša Tru piedzīvojumus, kurus pierakstījis Dzintars Tilaks.

“Papus Tru” no sakta neizceļas ar košām bildēm, neona burtiem, lai bērni grāmatu veikalā pie šīs lasāmvielas pieplaktu kā kukaiņi pie medus poda. Iespējams, tāpēc Roberts pirmajā momentā pat pateica, ka to grāmatu jau nu gan nē, labāk kaut ko citu. Taču viņa viedoklis kardināli mainījās brīdī, kad tikām līdz lasīšanai.

Tabeas Bahas “Kamēliju sala” ir tipisks sieviešu romāniņš bez lieliem noslēpumiem, intrigām un krasiem pavērsieniem. Jau aptuveni no 10.lappuses vari nojaust turpinājumu soli pa solim, zini, kas notiks, kurš ar kuru, kurā vietā un kā. Nekādas intrigas. Varētu pat teikt, ka bezgala garlaicīgi, taču tajā pašā laikā grāmata tomēr spēj noturēt lasītāja uzmanību no pirmā līdz pēdējam vākam.

Ideāls romāns, kuru ņemt līdzi ceļojumos, lai atslēgtu prātu un izklaidētu sevi ar viegli sagremojamu literatūru. Ir mīlestība, krāpšana, attiecības, sieviešu draudzība un ģimeņu saites. Viss kā pienākas īstam dāmu romānam.

Rasas Bugavičutes-Pēces grāmata “Puika, kurš redzēja tumsā” ir Banijas pirmā šajā gadā izlasītā grāmata. Grāmata, kuru biju ierindojusi sarakstā “Noteikti jāizlasa”.

Atzīšos, ka biju iztēlojusies to nedaudz savādāku. No sērijas – kā ieniršu pirmajā lappusē, tā tikai pēdējā izniršu ārā, ka tas ir standarta romāns, kur notikumi savirknējas plūstoši kā viens vilnis. Bet ir nedaudz savādāk, taču nebūt ne sliktāk.

Autore stāstu par puiku Jēkabu vairāk veidojusi kā īsus situāciju aprakstus. Jā, tie viens otru papildina, izskaidro, paskaidro, liek saprast iemeslus kādas situācijas atrisinājumam, taču drīzāk ir kā viena adventes kalendāra lodziņa atvēršana pēc otra. Interesanti, aizraujoši, nekad nezini, kas sagaidīs.

Ja man būtu jāizvēlas sev lasāmviela starp visām grāmatnīcā esošajām grāmatām, kriminālromāns noteikti nebūtu pirmā izvēle. “Krimiķi” reizi pa reizei nonāk manās rokās, taču ne bieži un ne ārvalstu.

Lārsa Keplera “Stalkers” ir augstākā pilotāža, kas noteikti patiks arī tiem, kuri kriminālromānus nemēdz lasīt. Katra stāsta nianse aprakstīta tik dzīvi, tik ticami, krāsaini, ka šķiet – atrodies turpat pa vidu starp visiem notikumiem. Lasot grāmatu, regulāri pieķēru sevi, ka sēžu sapspringusi un pat nedaudz uzvilkusies, elpu aizturot un gaidot, kas būs tālāk. Pleci savilkti, redze koncentrēta, lai spētu saskatīt to, ko varbūt policisti palaiž garām. Ja nu man izdodas atklāt notikumus ātrāk?

Neizdevās gan, jo kriminālromāns sarakstīts tik meistarīgi, ka ne brīdi neradās aizdomas par vainīgo. Un tas man ļoti patīk, jo pretējā gadījumā, ja jau pirmajās desmit lapās ir skaidrs, kurš ir vainīgais, tad intereses lasīt tālāk nav nekādas.

Romāni no sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” parasti ir mērāmi uz vairākiem simtiem lappušu, un to svars ir tāds, ka grāmatu var droši nēsāt līdzi tumšos vakaros kā pašsaizsardzības līdzekli. Lai tikai panāk kāds tuvumā! Taču, ja runājam nopietni, tad būtu grēks grāmatu izmantot šādiem mērķiem, pat ja tā ir “krimiķis”.  

Anti Sāra grāmatu “Tā iet mūsu lietas” nopirku, ietekmējoties no citu pozitīvajām atsauksmēm. Tā kā Instagram bija pārņēmis sajūsmas vilnis un grāmata tika cildināta, sakot, ka var lasīt un smieties bez pārtraukuma, rikšoju vien uz grāmatnīcu tai pakaļ.

Var lasīt un var arī nelasīt. Tā varētu teikt par Zanes Zustas un Diānas Zandes kopdarbu, kas ilgu laiku atrodams visvairāk pirkto grāmatu sarakstos.

Loģiski, ka grāmatu, par kuru tik daudzas sievietes ir sajūsmā, noteikti bija jāizlasa arī man. Paņēmu rokās, cerēju uz vieglu izklaidi reizē arī ar viediem padomiem, kas man varētu palīdzēt dzīvot labāk.

Grāmata, kurai kaut kādā veidā biju paskrējusi garām, un, ja ne vien ieteikums no manas skolotājas to izlasīt, noteikti šo pērli tā arī būtu palaidusi garām.

Grāmata, kas ierauj notikumu virpulī, kas liek izdzīvot katru varoņu piedzīvojumu un sāpi, un visu saskatīt pašam ar savām acīm. Dažkārt pieķēru sevi domājam, ka diez vai 1939./1941. gadā cilvēki runāja tādā pašā sarunvalodā kā mēs šodien, bet centos no šīs domas paiet malā. Bet tas arī vienīgais, kam varētu piesieties. Notikumi aprakstīti tik dzīvi, ka visu laiku sajutos kā viena no grāmatas varonēm. Tiesa, es nepiedalījos notikumos, bet stāvēju malā un visā notiekošajā noraudzījos ar savām acīm.