Lūk, šī ir izcila grāmata brīžiem, kad viss, ko vēlies, ir atslēgties no ikdienas rūpēm un raizēm. Grāmatu lasīju trolejbusā ceļā uz darbu vai mājām, un šīs bija tās reizes, kad man nebija iebildumu, ja sabiedriskajam transportam nācās pastāvēt sastrēgumā, jo viss, ko es gribēju, bija lasīt un lasīt. Tik ļoti, ka es biju gatava vakarā neiet laicīgi gulēt, lai uzzinātu tālākos notikumus

Es ilgi gaidīju līdz brīdim, kad šī grāmata nonāks manās rokās, jo visi pieteikumi sķita tik daudzsološi. Es pat biju šo grāmatu atzīmējusi savā sarakstā, kas man noteikti jāizlasa 2019.gadā.

Un te nu es esmu. Ar grāmatu rokās, bet šauboties, vai tikšu līdz pēdējam vākam. Patiesībā, parasti blogā nonāk tikai tās grāmatas, kuras esmu izlasījusi no sākuma līdz galam, bet par šo mani māc šaubas.

Pirmā grāmata, kuru izlasīju no Dainas Avotiņas daiļrades, tik ļoti iepatikās, ka meklēju nākamo. Un atradu – Divas koka karotes un roze. Ja vien jums ir iespēja, izlasiet. Noteikti izlasiet!

Ir grāmatas, kuru pirmajās lappusēs jau viss ir skaidrs, kas nozīmē, ka viss turpmākais saturs būs tikai “ūdens liešana” un neveiksmīga patērzēšana, bet ir grāmatas, kuru autori ir parūpējušies par tādu spriedzi, ka neatslābsti līdz pat pēdējam vākam. Un vēl pat pēc grāmatas izlasīšanas prātā margo dažādus turpmākās situācijas turpinājumu variantus.

Mani aizrauj literatūra, ar kuras starpniecību varu labāk iepazīt Latvijas vēsturi, tās iedzīvotāju likteņus. Tāpēc ar lielām cerībām ņēmu rokās no skata varbūt necilo Dainas Avotiņas grāmatu “Vīramāte”.

Mani pozitīvi pārsteidz pašmāju autoru darbi, kuri, šķiet, vismaz pēdējā laikā aizvien biežāk nonāk manās rokās. Kāpēc es esmu “par” latviešu autoriem? Pirmkārt, ir forši atbalstīt savējos, otrkārt, man patīk, ja nav jāpārpūlē smadzenes, lai saburtotu varoņu vārdus, kas ārvalstu literatūrā dažkārt ir tik sarežģīti, ka neesmu tos iegaumējusi līdz pat grāmatas beigām. Un treškārt – man patīk latviešu autoru romāni, jo tajos ir daudzkārt vieglāk izdzīvot varoņu stāstu. Es kopā ar viņiem staigāju pa Rīgu, braucu uz Kurzemi, Vidzemi vai Latgali, vai arī eju iepirkties uz vietējo veikalu.

Brīdī, kad Margrieta tiek pie savas istabas, iepazīst savus kaimiņus, prātā atgriezos savos skolas gados, kad nereti viesojos pie klasesbiedrenes, kuras vecvecāki mitinājās komunālajā dzīvoklī. Man tā šķita savdabīga eksotika, kur virtuvē katram ir savs skapītis, pie ieejas durvīm ir neskaitāmi zvani ar dzīvokļa iemītnieku uzvārdiem, savukārt labierīcības uz visiem – vienas. Tad nu stāvi rindā un mīņājies, ja Tava vajadzība sakrīt ar brīdi, kad arī kaimiņu istabas iedzīvotājam ir tāda pati vajadzība.

Ja jums meitene ar oranžiem matiem līdz šim ir asociējusies tikai ar Pepiju Garzeķi, tad ziniet, ka neesat gana aktīvi sekojuši mūsdienu literatūras un multeņu pasaulei. Vienu dienu pastaigas laikā ar Robertu pārrunājām nesen lasītās grāmatas, un dēls iesaucās: “Tu atceries to meiteni ar oranžajiem matiem?” Ko es? Atbildēju, ka, protams, atceros. Tā taču ir Pepija Garzeķe! Un te nu es cietu pilnīgu izgāšanos, jo… dēls mani izlaboja, ka tā nav nekāda Pepija, tā ir Bize!

Kai Āreleidas “Pilsētu dedzināšana” ir grāmata, kuru es gribētu izlasīt vēl vienu reizi. Skaudrs, sāpīgs un reālistisks kādas meitenītes Tīnas atmiņu stāsts par viņas bērnību un tēva lomu ģimenē.

Lai gan Tīnas ģimenes bērnība rit pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, visas problēmas un sadzīvi tikpat labi varētu pārnest uz šodienu, jo, nomainoties dekorācijām un datumam kalendārā, cilvēku domāšana, vājības un atkarības nemainās. Kādas tās bija pagājušajā gadsimtā, tādas tās turpina būt arī mūsdienās.

Grāmata “Nāve brauc ar Audi” ir diametrāli pretēja stāstam, kuru biju uzbūrusi savā prātā, vadoties pēc nosaukuma. Biju iedomājusies, ka stāsts būs par kādu pārdrošu jaunieti, kuram patīk pārgalvīgā ātrumā vizināties ar savu melno auto, tādējādi apdraudot citus, kā rezultātā viņš iesaukts par nāvi. Taču Kristians Bangs Foss ir uzbūris pilnīgi savādāku stāstu. Patiesībā, varētu teikt, ka daudz, daudz labāku par to, kuru biju iztēlojusies savā prātā, vadoties pēc grāmatas nosaukuma.