Prieks ir mums visapkārt

Dažkārt, lai rastu mieru un saskatītu lietu patieso nozīmi, vajag tikai uz mirkli apstāties no lielā skrējiena. Ik rītu ceļos 7:00, bet divdesmit minūtes vēlāk jau dodos uz trolejbusu, jo nokļūtu birojā. Hmmm… šķiet, to vis nevar nosaukt par rimtu rīta iesākumu, ne? Bet es sevi mierinu ar domu, ka tikai lieli mākslinieki, dīkdieņi un glancēto žurnālu intervētie cilvēki var atļauties rītu aizvadīt, maziem malkiem izbaudot kūpošo rīta tēju, lasot sava mīļākā autora grāmatu un veroties ārā pa logu, apcerot aiz tā redzamo sniegbalto ainavu. Jā, es sevi mierinu ar domu, ka arī man tas viss kādreiz būs… 😀
Bet tad, no rīta izņemot no pastkastītes žurnāla Santa jaunāko numuru, sapriecājos par skaisto vāku (lūk, jau pirmais šīrīta prieks), savukārt, izejot no kāpņu telpas, pamanīju, ka mazām sniegpārslām snieg sniegs (wow – Tu tikai palūko, jau otrais šodienas prieks), līdz ar to, visu ceļu līdz pieturai dungoju vienu Ziemassvētku dziesmiņu, kurā vārdi skan apmēram šādi – krīt no gaisa balti milti…
Savukārt, nākamo šīrīta prieku sagādāja tas, ka birojā biju ieradusies pati pirmā, kad apkārt vēl visas telpas tumšas un valda klusums. Karsti kūpoša jasmīnu tēja, izšķirstīts žurnāls (šķiet, šodien būs grūti koncentrēties saviem ikdienas pienākumiem, jo jau tagad gaidu vakaru, lai varētu izlasīt interviju ar Valdi Zatleru un viņa kundzi). Tāds, lūk, ir mans šodienas rīts.
Un piekritīsi taču, ka ne vienmēr tieši glancēto žurnālu varoņiem ir tā laimīgākā dzīve. Tikai vajag uz brīdi apstāties un palūkoties apkārt. Tici man, Tu saskatīsi daudzus lielākus un mazākus prieciņus.
Veiksmīgu Tev otrdienu! 🙂

Share: