Līdz finišam atlicis vairs tikai nedaudz, proti, 12 nedēļas, bet šķiet, ka gals vairs nav saskatāms. Ja iepriekš biju pozitīvisma pārņemta un priecājos par katru uzveikto mēnesi, tad tagad prātā nāk aizvien drūmākās domas un neceļas vairs rokas, lai ko sakarīgu padarītu. Patlaban manī vairs nesaskatīsiet to dzīvespriecīgo meiteni, par kuru varējāt lasīt žurnāla Veselība janvāra numurā.

Kas pie vainas tik krasām pārvērtībām? Iespējams, skaudrā apziņa, ka valdības aparātam mēs, parastie cilvēki, esam pie vienas vietas. Tādēļ šorīt braucu uz darbu un sevī prātoju, cik gan ļoti ienīstu to visu lielo valdības aparātu, kurš apsola skaistu dāvanu – palielināt zāļu līdzfinansējumu -, bet tad, kad mēs, parastie cilvēciņi, jau esam sapriecājušies par patīkamo ziņu, skaudrā realitātāte ir tāda, ka reāli, šķiet, valdības rīcību mums neredzēt kā savas ausis.

Brīvdienās Liepājā solās būt lielas svinības, taču patlaban nekādi nespēju pasmaidīt, tādēļ pasākumā noteikti izpelnīšos titulu “vakara neciešamākais un drūmākais viesis”. Bet ko darīt? Šķiet, tagad vislabprātāk ieslēptos četrās sienās un atlikušos mēnešus nerādītos saules gaismā.

Share: