Urā – gandrīz gadu garā terapija finišējusi

Prieks paziņot, ka gandrīz gadu garais sevis zāļošanas maratons ir finišējis. Piektdien saņēmu pēdējo injekciju un vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz beigsies arī tablešu kurss. Tiesa gan, pagaidām savā dzīvē īpaši lielu starpību neizjūtu, jo viss rit ierastajās sliedēs (lasi – pamazām uz priekšu velku savu dzīvību).

Mani novērojumi un ieteikumi citiem terapijas laikā:

* netēlo laimīgu cilvēku, ja tāds neesi. Nu kāda gan laimīga būtne vari būt, ja ir nelabi, sāp visas malas? Tādēļ mazliet nožēloju, ka visa gada garumā sevi piespiedu tēlot laimīgā cilvēka seju… Brrr…  cik gan laimīgs vari būt, ja, tiklīdz atslābsti un lūpas vairs nesmaida, metas virsū cilvēku bariņš, kurš prasa – kādēļ esi nelaimīga?

* labāk neuzdot stulbo jautājumu “kā Tev iet?”. Atzīšos, izdzirdot manā virzienā adresētu šo frāzi, gribas kādu ja ne nožmiegt, tad iekaustīt gan.

* neuzņemties pārlieku lielus darbus, ja vien ir tāda iespēja. Pieļauju domu, ka tad, ja būtu bijusi iespēja pateikt NĒ, tad terapijas otrā puse būtu pagājusi daudz mierīgāk un arī slimnīcā nebūtu bijis jāciemojas tik bieži.

* necenties rauties uz pusēm, jo tāpat… no tā liela jēga nebūs. Tagad mazliet nožēloju, ka katru reizi, kad ārste teica – nepieciešams padzīvoties uz slimības lapas, teicu kategorisku NĒ. Nu, parasti to teicu tik ilgi, līdz bija nepieciešams doties uz slimnīcu vai piedzīvot tādu spēku izsīkumu, ka guli gultā un nezini, kā no tās piecelties.

* vairāk laika velti sev. Tagad mazliet nožēloju, ka šos mēnešus sevi nepasaudzēju un turpināju dzīvot kā līdz šim. Vajadzēja tomēr vairāk laika veltīt sevis lutināšanai. 🙂

Šovakar vēl lielā asins noliešana un pēc divām nedēļām – gala rezultāti. 🙂 Kā jau teicu žurnālā Veselība, pēc terapijas beigām būs jauna frizūra, kleita un fotosesija pie fotogrāfa. Fotosesija jau pieteikta, frizieris arī… vēl tikai jāsameklē pavasarīga un koša kleita. 🙂

Share: