Gribēja kā labāk, bet sanāca…

Šodien nācās saskarties ar situāciju, kad reizē mijas prieks, mulsums un pa vidum arī pa kādai ļaunuma dzirkstij.

Esmu no tiem dinozauriem, kuriem patīk sūtīt tādas īstas vēstules, nu, ar roku rakstītas. Tādēļ šodien ar dēlēnu devāmies uz tuvējo pasta nodaļu, lai nosūtītu vēstuli uz otru Latvijas galu. Protams, būtu varējusi pastmarku nopirkt Narvesenā, taču vēlējos sūtīt vēstuli ar A prioritāti, tādēļ, gribi vai negribi, bet uz pastu bija jāiet.

Protams, pastā kā jau pastā. Rinda tāda, ka nav iespējams saskatīt galu. Bet nu kur gan mums steigties, pacietīgi ar dēlēnu ieņēmām vietu gaidītājos. Pēc dažām minūtēm pie mums pienāca kāda pasta darbiniece, kura pavaicāja, vai vēlamies izņemt sūtījumu vai arī kādu sarežģītāku pakalpojumu saņemt. Kad atbildēju, ka tikai nosūtīt vēstulīti, darbiniece laipni aicināja pie viena no „lodzņiem”, uz kura tobrīd bija uzlikts paziņojums, ka šeit patlaban slēgts.

Izrādās, sievietei patlaban bija pusdienas pārtraukums, bet, labu gribēdama, viņa vēlējās mūs apkalpot ārpus rindas, lai mazulim nav jāgaida rindā. Un tad sākās… kad piegājām pie lodziņa, lai samaksātu naudu par vēstules nosūtīšanu, mums virsū metās kāds kungs gados, kurš sāka mani apsaukāt par nekauņu, kura lien bez rindas. Arī pārējie darbinieki, kuri tobrīd apkalpoja klientus, dabūja trūksties, jo tika nozākāti nelāgos vārdos, pieprasīta viņu vadība. Uz skaidrojumu, ka darbiniecei tagad pienākas pusdienu pārtraukums un viņa ir izdarījusi ārpus kārtas izņēmumu, neviens neklausījās. Tajā brīdī šķita, ka daudz labāk būtu bijis, ja pacietīgi būtu stāvējusi rindā nevis atsaukusies uz darbinieces labo nodomu.

Share: