Nataša Dragniča. Ik dienu, ik stundu

ik-dienu-ik-stunduVisticamāk, grāmatai veikala plauktā būtu pagājusi garām, ja ne viena fakts, ka tās autore ir horvātiete un mūsu ģimenes samērā nesenais ceļojums uz Horvātiju. Tādēļ liku vien iepirkumu grozā un līdz šim brīdim savu pirkumu neesmu ne minūti nožēlojusi.
Par ko ir stāsts? Par Doru un Luku. Meiteni, kurā mīt izcils aktrises talants, un puisi, kurš jau kopš bērnu dienām vienkārši izcili glezno. Viņiem abiem, Dorai un Lukam, ir jābūt kopā. Un viņi arī ir… līdz brīdim, kad Doras vecāki izdomā pārcelties uz dzīvi Francijā. Šajā mirklī Lukas dzīve sabrūk, viņš gan turpina gleznot, izaug par izcilu gleznotāju, tomēr viņa sirds ir nepiepildīta. Arī mazā Dora strauji kāpj pa karjeras kāpnēm, tomēr atmiņu lauskas viņai nedod mieru. Viņa atceras, ka bērnībā ir bijis kaut kas īpašs, tikai neatceras, kas… Lieki piebilst, ka dzīve viņus atkal saved kopā. Un tālāk no šīs vietas stāsts varētu turpināties no sērijas “Un viņi ilgi dzīvoja laimīgi kopā…” tomēr nedzīvoja. Atzīšos, dažbrīd mani pārņēma neizsakāmas dusmas uz Luku un tā vien gribējās šim vīrietim iemest ar slapju lupatu pa seju, lai viņš beidzot attaptos, beidzot saņemtos un kļūtu par vīrieti nevis tikai par vīrieša vārda nēsātāju. Beigas, protams, ir pavisam savādākas nekā biju iedomājusies. Bet labas. Tā vien prasās pēc turpinājuma…
Iespējams, tieši dēļ nesenās ekskursijas šķita, ka acu priekšā redzu gan klinti, uz kuru kopīgi dodas Luka un Dora, gan arī dzirdu, kā bango Adrijas jūra. Jā, lai arī bez liekiem izskaistinājumiem, grāmatas autore ir spējusi uzburt acu priekšā izcilas ainavas.
Vērtējums: četri punkti no pieciem. Līdz pieciem nedaudz pietrūkst, iespējams tādēļ, ka grāmata ik pa brīdim atmiņā atsauca Deivida Nikolsa Vienu dienu, kas šķita augstākās pakāpes izcilība romānu plauktiņā.

Share: