Pārdomas par realitāti. Vai tiešām karš ir aiz durvīm?

Es biju sev nosolījusies būt pozitīva. Priecāties par to, ka beidzot šodien ir uzspīdējusi saule, par to, ka darba diena iet uz otru pusi un par to, ka šodien darba pienākumi vedas no rokas, tomēr ir kāda doma, kura valda pāri visam un nedod man mieru.

Lai arī TV praktiski neskatos (ir taču tik daudz citu foršu lietu, ar ko aizpildīt laiku), darba dēļ tomēr ir jāseko līdzi notikumiem pasaulē un Latvijā. Un, kā jau zini, neiet pasaulē tik labi, kā gribētos.

Lai arī mēs varam noslēgties un censties dzīvot kā tādā kokoniņā, cenšoties sev iestāstīt, ka viss ir skaisti, balti un pūkaini, tā gluži nav. Jā, man ir bail no kara. Katrs jaunais paziņojums par notikumiem Ukrainā, liek sirsniņai stresā salekties, un tā vien nepamet sajūta, ka karš patiešām ir sācies. Un tas trakums notiek tik tuvu Latvijai, ka jābūt ļoti lielam optimistam, lai cerētu, ka tad, ja viss augs augumā, kara smaka paslīdēs mums garām. Es esmu lasījusi, dzirdējusi un redzējusi dokumentālās filmas par karu. Un es tik ļoti, ļoti negribu, lai visas šīs šausmas būtu jāpiedzīvo arī mūsu bērniem. Vai tiešām pasaulē viss ir iekārtots tā, ka mēs nespējam sadzīvot? Kādēļ vienmēr cilvēki ir tik ļoti apveltīti ar alkatību, ka gribas vēl un vēl? Un kādēļ citiem ir jācieš šāda cilvēka dēļ? Gribas uzspēlēt kariņu un pierādīt savu varēšanu?

Protams, es varētu par to vienkārši nedomāt un nodoties rožainiem apcerējumiem par dzīvi, taču kaut kā nesanāk. Acīmredzot esmu pārlieku liela pesimiste (varbūt- reāliste).

Share: