Kā mani Mego veikalā piečakarēja

Tepat, pavisam netālu no darba, ir kāds Mego veikals. Iepriekš tas nesa Iki vārdu, taču nosaukuma maiņa nav mainījusi ne veikala iekārtojumu, ne darbinieku parasti nīgro skatienu vai arī viņu formas tērpus, uz kuriem vēl aizvien skaidri un gaiši rakstīts „Iki”.

Lai gan jaunais Mego/vecais Iki nekad tā īsti nav paticis, atzīšos, ka dažkārt tajā iegriežos – vai nu lai iegādātos kaut ko pusdienām, vai arī vienkārši brīžos, kad kārojas kādu našķi. Gluži kā šajā reizē.

Noskatīju kanēļa cepumus, kuri jau sasvērti pa maisiņiem, virsū salīmēts svars, cena… Izvēlējos vienu iesaiņojumu un devos uz kasi, jau laicīgi sagrabinot 55 centus, jo tieši tāda cena par cepumiem norādīta uz to iesaiņojuma. Pie kases kasiere sāka knosīties, ar lupu skatīties preču kodus, bīdīt svarus, kā rezultātā jau sajutu, ka turpinājumā būs liela jautrība. Un bija arī. Pārdevēja jau safasēto cepumu maisu nosvēra un paziņoja, ka man būs jāmaksā tomēr 61 cents. Neizpratnē pārvaicāju, kas tie par jokiem, jo uz preces taču rakstīta viena cena, bet te – prasa principā par 10% augstāku maksu. Atbilde nesekoja. Nedaudz apstulbusi devos prom no veikala ar savu cepumu paku rokā. Protams, nepārmaksāju eiro vai vēl vairāk, taču šajā gadījumā svarīgs princips kā tāds – kāda suņa pēc gan uz iesaiņojuma jānorāda preces cena, ja pie kases tā izrādās pavisam cita? Pie vainas akciju cena, kura pēc akcijas beigām nebija nomainīta? Nekā! Vienkārši interesanta pieeja tirgošanai. Es to sauktu par pircēju maldināšanu.

Kādi bija cepumi? Gardi jau, taču tagad konkrētajam Tērbatas ielas Mego veikalam eju garām ar līkumu.

Share: