Esmu dinozaurs. Man vajag grāmatu apčamdīt, pasmaržot. Iespējams, tādēļ arī līdz šim samērā skeptiski izturējos pret lasīšanu mobilajās ierīcēs, jo kāds gan tur prieks lasīt, ja nevar pat dzirdēt lapu čaboņu, pāršķirot jaunu lappusi.

Acis man atvēra kolēģe, aizdodot savu e-grāmatu (paldies, Baibiņ). Un ar to arī maisam gals bija vaļā. Sapratu, ka šāda lasīšana ir viena ļoti ērta padarīšana, jo bērns nevar izraut no grāmatas grāmatzīmi, grāmata somā neaizņem daudz vietas un var lasīt arī vakaros, kad citi jau guļ.

Tieši šo iemeslu dēļ arī ķēros pie Fastr Books iepazīšanas. Pirms tam gan biju samērā skeptiski noskaņota, jo kāda gan tur lasīšana Samsung mini mazajā ekrānā, bet… bet Fastr Books mani aizrāva. Lai gan gribētos plašāku grāmatu izvēli, iesākumam ir ok (t.i., kamēr pirmajās dienās jau visas interesantākās grāmatas neesi paguvis izlasīt), lai gan, ja maksātu abonēšanas maksu, vēlētos, lai to būtu vairāk, tostarp arī jaunie izdevumi.

Jāatzīstas, ka sen neesmu grāmatas lasījusi tik negausīgi, kā patlaban ar Fastr Books. Divas grāmatas par S. Džobsu, par kaķi Bobu, maiznieka meitu, otrdienēm un ar to viss nebeidzas, jo savā virtuālajā plauktā esmu salikusi jau vēl vairākas grāmatas, kuras ir noteikti jāizlasa. Tomēr jāsaka, ka viss nav tik balts, kā rādās.

Vismaz mans telefons pēdējā laikā aizvien biežāk nolemj ar aplikāciju nedraudzēties – te pēkšņi nevar vairs lappuses pāršķirt, te atkal teksta vietā rādās zaļais Android cilvēciņš un iepūt man- aplikācija “uzkārusies”. Pēc tās apturēšanas un darbības atjaunošanas, protams, viss atkal strādā, taču pārlieku bieža šāda cilvēciņa parādīšanās pamatīgi sit pa nerviem. Vēl dažkārt kaitinoši šķiet, ka aplikācija nav korekti saglabājusi lappusi, kurā esmu beigusi lasīt.

Lai arī dažādas nepilnības, mana lasīšanas kāre tomēr ir spēcīgāka un nervi stiprāki, tādēļ no visas sirds ceru, ka aplikācijas izstrādātāji to pilnveidos un arī turpmāk grāmatas varēšu lasīt virtuāli.

P.s. Lai gan pati patlaban izmantoju promo kodu, ir ienākušās ziņas, ka īsti saprotami nav abonēšanas noteikumi. Protams, ja atveram aplikācijas mājas lapu, tur viss ir skaidri un gaiši uzrakstīts, bet, ja sākam visu no otra gala- ielogojoties aplikācijā, tad tā arī paliekam tikai ar lielu gribēšanu, jo pagaidām navigācija nedaudz pieklibo.

Grāmatu par Bobu gribēju izlasīt jau sen, taču vienmēr radās kāds BET. Tieši tad, kad biju aizbraukusi uz grāmatnīcu, grāmata par Bobu bija izpirkta, savukārt bibliotēkā kāds lasītājs vienmēr pasteidzās pirms manis. Taču beidzot es tiku pie lielās lasīšanas.

Sākot lasīt grāmatu, nemaz neiepazinos ar anotāciju, tādēļ lasīju, lasīju, līdz beidzot iedomājos, ka grāmatas autoram ir tieši tāds pats vārds, kā vienam no galvenajiem varoņiem. Un patiesi, stāsts par Bobu nav izdomājums, bet gan īsta patiesība. Un to apliecina arī fakts, ka Bobam ir pat savs twitterkonts, kas regulāri tiek papildināts ar jaunākajiem piedzīvojumiem un bildēm.

Lai arī grāmatā nav spraigu pavērsienu un daudz raudamo nodaļu, tā tomēr ir forša lasāmviela tiem, kuriem ir sirds, un kuriem patīk dzīvnieki. Tiesa gan, esmu pārliecināta, ka Bobs, gluži kā dzīvē, arī no grāmatas lappusēm spēs aizraut arī tos, kuriem dzīvnieki nepatīk (jokainie cilvēki, ne?).

Tātad, par ko ir stāsts? Loģiski, ka par Bobu. Par kaķi, kurš atrod savu saimnieku, izbijušu narkomānu, kurš naudu iztikai pelna ar muzicēšanu uz ielas. Noteikti padomāsiet, ka tas nu gan ir briesmīgs salikums, taču… kā rādās, kaķis spēj radīt brīnumus un cilvēku aizvirzīt uz pareizo ceļu. Tiesa gan, vairāk nestāstīšu, jo tad Tev nebūs interesanti sekot līdzi kaķa un viņa saimnieka ikdienai grāmatas lappusēs.

Jā, grāmata nedaudz atsauc atmiņā stāstiņu par Djū, mazpilsētas bibliotēkas kaķi. Tiesa gan, Djū gadījumā raudamo lappušu bija ievērojami vairāk. Taču arī Bobs nav nekāds knapais kaķis.

Dodu četras zvaigznes no piecām. Četras par to, ka viegli lasāma, aizraujoša literatūra, taču līdz piecām nevelk, jo… jo Djū tomēr bija pārāks.