Dūda – negaidīti atnāca, negaidīti aizgāja

Dūdiņa mūsu dzīvē ienāca pavisam negaidīti… Un tikpat negaidīti arī aizgāja uz leknākām pļavām, par ko sirds sāp visvairāk.

duda

Pirms pāris nedēļā ievērojām, ka mūsu trusītis kļuvis kuslāks, mazāk ēd un nemaz vairs negrib iet ārā no būrīša, taču to norakstījām uz aktīvo Robertu, kurš katru reizi, kā garausis izdomāja izskriet kādu loku pa dzīvokli, metās pūkainim pakaļ. Taču tagad sirds sāp par to, ka jau ātrāk neiedomājos, ka patiesais iemesls ir slimība. Vien piektdien, “izčamdot” trušu meiteni, pamanīju, ka viens vaigs ir ievērojami uzpampis, tātad, klāt tipiskā trušu slimība, tādēļ steigšus meklēju ārstu. Viena veterinārā klīnika palīdzību atteica, sakot, lai gaidām līdz svētdienai, kad pie viņiem strādāšot ārsts, kurš labāk orientējas trušu kaitēs, taču vēl labāk, lai mēs sazināmies ar Jelgavas vetiem. Loģiski, ka gaidīt nevēlējos, tādēļ pārraku interneta dzīles, meklējot citas veterinārās klīnikas. Piekrišanu apskatīt zaķēnu un nepieciešamības gadījumā arī operēt deva Beinerta klīnikā, tādēļ devāmies uz Ģetrūdes ielu, kur ārsts apstiprināja mūsu aizdomas un teica, ka zaķenīte jāoperē. Atvadījāmies un vienojāmies, ka ārsts zvanīs aptuveni pusnaktī, kad operācija būs galā. Būtu zinājusi, ka viss beigsies tā, būtu kārtīgāk atvadījusies no savas mīlules.

Viss vakars pagāja stresaini, gaidot zvanu no ārsta un, jo ilgāk ārsts nezvanīja, jo lielāks bija satraukums, taču, nedaudz pāri pusnaktij, iezvanījās telefons. Ārsts vēstīja, ka operācija veiksmīga un no rīta varam braukt pakaļ savam mīlulim, tādēļ ar mierīgu sirdi devos gulēt un vēl no rīta pirms septiņiem devos noskriet savus dienišķos 10km, taču skrējiena laikā saņēmu zvanu… Negaidītu zvanu, ka tomēr viss nav beidzies laimīgi, jo zaķenīte ir mirusi.

Mans mīļais, mazais zaķēns, kurš vēl nebija sagaidījis savu pirmās dzimšanas dienas sulīgo burkānu, bija devies uz aizsauli.

pundurtrusis3

Vēl aizvien nevaru beigt sev pārmest, ka jau ātrāk nepamanīju trusītei vaigā lielo bumbuli, vēl aizvien nevaru beigt meklēt vainīgos. Un tā, šķiet, ir katrā reizē, kad no dzīves šķiras kāds mums tuvs. Vienalga, vai tas būtu cilvēks, vai mājdzīvnieks.

Dūdiņa mūsu ģimenē ienāca negaidīti. Pēc Maksītes aiziešanas bijām domājuši par jaunu trusīti, taču īsto tā arī nebijām sastapuši. Un tad pavisam negaidīti, bez īpaša nolūka aizbraucot uz kādu Pārdaugavas Zoo veikaliņu, mēs viņu sastapām. Mazu, mīļu, pūkainu pelēcīti, ar vienu noļukušu austiņu. Tajā mirklī bija skaidrs, ka mūs kopā savedis kāds tur augšā.

pundurtrusis

Dūdiņa vienmēr ir šķitusi kā īstena lauku meitene – bez pārspīlētām prasībām, labprāt mielojās ar zaķu ierastajiem burkāniem un sienu, taču nekad īpaši nelūdzās pēc mīlestības. Nelīda klēpī un arī nepretendēja uz glāstu gūzmu. Dūda bija sava ceļa gājēja, ar savu viedokli. Ja Dūda vēlējās ēst, tad viņa to izrādīja pavisam nepārprotamā veidā. Ja Dūda gribēja mieru, tad viņa arī atrada sev dzīvoklī vietiņu, kur no visiem noslēpties un meditēt. Atšķirībā no citiem trušiem, Dūdai bija labas manieres – viņa negrauza vadus, neplosīja sienas un necentās nogaršot skapju stūrus. Diemžēl nu jau jārunā pagātnes formā un gan sirdīs, gan mājās valda tukšums.

pundurtrusis2

Lūk, tāda bija mūsu Dūda. Sirsnīgākais trusītis pasaulē, pavadījusi šajā saulē mazāk kā gadiņu, lai jau steigšus dotos uz citu pasauli, kur iepriecinātu kādu citu ģimeni ar savu sirsnību.

Atā, mīļo garausīt! Un zini, ka vienmēr mūsu sirsniņās paliksi kā pats, pats labākais, mīļākais un skaistākais trusītis.

Share: