Banijas pirmais Stirnu buks

Pērn manīju, ka ir tādas skriešanas sacensības, kurās skrien pa meža takām nevis pilsētu ielām. Redzēju, un aizmirsu. Šogad, tuvojoties skrējēju sacensību sezonu atklāšanai, atcerējos par pērn redzēto un arī pati pieteicos. Pieteicos Stirnu buka Garkalnes posmam, iesākumam, lai apsildītu degungalu – 8 km garajai Zaķa trasei.
Vēl vakar nopriecājos, ka sacensībās būs ideāls laiciņš, jo vismaz tāda bija vakardiena – silts, saulains, varēs pasākumu izbaudīt uz visiem 100 punktiem, vienīgi vakardienas Panorāmas laika ziņas apgāza visas manas cerības, piesolot lietu, lielu vēju. Un, protams, vārdam ir spēks.
Brokastojot varēju vērot, kā aiz loga satumst aizvien vairāk un vairāk, un ceļā uz Garkalni skats uz debesīm satumst aizvien vairāk, vairāk. Izkāpjot jau no auto, uz degungala sajutām pirmās lietus lāses. Aizejot līdz sacensību vietai, centos saskatīt, kur gan ir telts numuru izņemšanai, un tad es to ieraudzīju… ar rindu vairāku desmitu metru garumā, piedevām, spēkā pieņēmās ne tikai lietus, bet arī vējš. Bet neko darīt. Ja Banija kaut ko ir apņēmusies, tad viņa to arī realizēs. Izstāvēs garu rindu par spīti aukstumam un arī noskries.
Bērnu piepūšamās atrakcijas bija pielijušas, vējš uz ausīm nolika arī kāda atbalstītāja telti un nolīdzināja līdz ar zemi kādu karodziņu starta koridorā, tomēr, par spīti visam un visiem, atbraukušie startēja ar lielu entuziasmu, viņu skaitā arī es. Tūlīt aiz starta pirmajiem metriem – miiiilzīgs kalns, kurā tiku samērā raiti. Un tālāk jau – skriešana pa kalniem augšā un lejā, augšā un lejā. Starp kokiem un sūnām, starp nūjotājiem, ātrākiem un lēnākiem skrējējiem. Jāteic, ka dažbrīd, kad priekšā patrāpījās pa kādam nūjotājam, itin labi būtu noderējušas kādas aizsargbrilles, kas pasargātu no nūjotāju asajiem nūju galiem. Starp citu, brīdi pirms starta bija mitējies arī lietus, tādēļ skrējienu varēja izbaudīt no visas sirds un rajona. Un es to darīju. Dažbrīd skrēju un domāju par to, cik gan ļoti patīk šādi mirkļi, kad varu būt viena pati tikai ar savām domām (tas brīžos, kad biju atrāvusies no pārējiem sekotājiem) un pārdomāt, kas domājams, un sameklēt atbildes uz jautājumiem, kuriem ierastākā vidē atbildes tik raiti neatrodas.
Stirnu buks bija izcils. Vienīgais, nesapratu, ko nozīmē tie govs zvaniņu zvanītāji? Vai tie zvanīja pēc katra noskrietā kilometra? It kā nē. Varbūt tie brīdināja par kādu sarežģītāku turpmāko posmu trasē? Varbūt, bet kopsaucēju tā arī neatradu.
Finišā smaidīju un biju lepna par sevi, jo, lai arī rezultāts ir tālu no izcila, biju priecīga, ka es to varu. Varu noskriet ne tikai padsmit kilometrus par kādu no ierastajiem asfalta ceļiem Mežciemā/Juglā/Teikā, bet arī pieveikt Garkalnes Bļodu, pēc tam esot vēl tik enerģijas pārpilna, ka noteikti varētu noskriet vismaz vēl vienu Zaķi.
Tagad, rakstot šīs rindas, prātoju, ka labprāt pārbaudītu savus spēkus vēl kādā Stirnu buka trasē. Cerams, ka izdosies.

Share: