Ar prieka asarām acīs pusmaratona finišā

Tas bija 2013.gada Vecgada vakars, kad es apņēmības pilna izdomāju sevi izaicināt un toreiz vēl Nordea Rīgas maratonā noskriet savu pirmos 5km. Kā es gatavojos? Nu… noskrēju pāris reizes gandrīz mirdama pa kādiem 3km, secināju, ka manas skriešanas kurpes nekam neder, jo pēdsa tajās jūtas gluži kā sardīne pārpildītā konservu kārbā. Nopirku jaunus apavus un gaidīju savu lielo dienu.

Savus pirmos 5 km noskrēju gana saprātīgā laikā, zem 30 minūtēm, bet jāatzīst vien, ka pa ceļam stājos, soļoju un pēc pirmā noskrietā kilometra šķita, ka pieveikta noteikti vairāk nekā puse. Un ar šo reizi arī āķis bija lūpā. Skrēju teju katru dienu, lielākoties pa 10km, gaidot mirkli, kad varēs pieteikties 2015.gada skrējienam. Tolaik vēl nolēmu, ka šogad noteikti sevi pieteikšu 10km distancē, jo ierasts gabaliņš, nekādu problēmu, taču dzīvē ir nepieciešami izaicinājumi. Tādēļ, ieklausoties kāda kolēģa teiktajā, pieteicos pusmaratonam- 21 km ar astīti.

Atskatoties uz treniņa periodu kopš pagājušā gada rudens līdz šodienai, šķiet, ka esmu nedaudz dulla. Skrēju rudenī, skrēju ziemā, skrēju, krusai sitoties sejā, skrēju pa peļķēm, skrēju 5.00 no rīta, skrēju pēc darba vakarā, līdz šodien visbeidzot noskrēju.

Varbūt skanēs histēriski un jokaini, bet no rīta uz starta līnijas stājos teju ar asarām acīs, bet ne tādēļ, ka kaut kas sāpētu vai šķistu, ka nevarēšu. Es biju laimīga, jo beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā diena, kurai tik ilgi un nenogurstoši gatavojos. Kāds bija skrējiens? Labs. Ne mirkli neapstājos, ne mirkli prātā pat nepavīdēja doma, ka varētu pāriet soļos. Turēju tempu līdz galam, līdz savai uzvarai. Un te nu ir rezultāts – mans pirmais pusmaratons 1:50:57. Nebūt ne slikti cilvēkam, kurš visus skolas gadus bijis atbrīvots no sporta. Un šajā reizē gribētos tā vien teikt, ka tas, ka cilvēkam savulaik bijušas veselības problēmas, nebūt nenozīmē, ka viņa atlikusī dzīve ir norakstāma un viss, ar ko viņš drīkst nodarboties sporta jomā, ir tikai lēna pastaiga pa mežu, meklējot gailenes.

Ko man dod skriešana? Veselību, enerģiju un pašapziņu, ka es varu! Visu šo ziemu, par spīti tam, ka dažkārt no skrējiena pārrados mājās izmirkušām kājām, neesmu ne klepojusi, ne tikusi pie iesnām vai arī ņēmusi darbā brīvu dienu slimības dēļ. Skriešanā ir spēks.

P.S. Kā sevi vislabāk izklaidēt sacensību laikā? Pētot uzrakstus uz pārējo dalībnieku krekliņiem 🙂

P.S. Pēc pāris gadiem varētu mēģināt sevi izaicināt arī maratona distancē, jo 42km skrējējiem dod glītākas somas nekā pārējo distanču dalībniekiem 😀
Lattelecom maratons

Share: