Ārprātija piedzīvojumi – tiem, kuri izslāpuši pēc atslodzes
0

Ārprātija piedzīvojumi – tiem, kuri izslāpuši pēc atslodzes

Nezinu, varbūt pie vainas briedums, taču pēdējā laikā aizvien biežāk ārzemju autoru vietā izvēlos lasīt pašmāju rakstītāju darbus. Šeit speciāli izvairījos no vārda “rakstnieku”. Kāpēc? Par to tālāk.

Pagājušā gada nogalē dzirdēju daudzus runājam un pārspriežam novembra sākumā izdoto mākslinieka Aivara Vilipsōna un rakstnieces Noras Ikstenas kopdarbu “Ārprātija piedzīvojumi”. Vieni sarka, citi slavēja, citi šausminājās par autora valodu, vēl kāds to atzina par labāko Ziemassvētku dāvanu. Nespēdama palikt vienaldzīga, arī es tvēru rokā daudz aprunāto grāmatu un… “apēdu” to vienas diennakts laikā par spīti diviem mājās esošiem bērniem, kuri mammu nepārtraukti rausta aiz piedurknes, jo vajag padzerties, vajag samīļot, vajag paspēlēties, vajag, vajag…

Lai gan Vilipsōnu dzīvē nekad neesmu redzējusi, kur nu vēl ar viņu runājusi, darba valoda ir tieši tāda, kādā, manuprāt, mākslinieks arī varētu ikdienā runāt – sulīga, vienkārša, bez pretenzijām uz izsmalcinātību. Tiesa, vecmāmiņai Ārprātija piedzīvojumus nedāvinātu, jo oma aizietu ar sirdi, lasot mākslinieka vaļsirdīgos tekstus.

Delverīgie un īsie stāsti atklāj Vilipsōna dzīvesstāstu no pirmās dzīves dienas līdz brīdim, kad mākslinieka vārds liekus komentārus vairs neprasa. Jā, šķiet, tieši atslēgvārdi “delverīgie” un “īsie” ir panākuma atslēga, kāpēc grāmata tik ilgu laiku noturējusies topu virsotnēs, jo, atšķirībā no citiem biogrāfiskiem stāstiem, kuros autors smalki cenšas atstāstīt visus vēsturiskos notikumus, minot gadu skaitļus un citas nianses, Vilipsōns ar saviem anekdotiskajiem stāstiņiem viegli peld pa dzīvi, nepiešķirot lielu nozīmi datumiem. Patiesībā, pieļauju, ka mākslinieks, kurš, ņemot vērā grāmatā minēto draudzību ar dažādiem stiprākiem dzērieniem, kalendārā katru dienu nemaz neieskatās. Tieši tāpēc, kādi gan vēl tur datumi un gada skaitļi! Jātver dzīve vieglāk!

Sulīgi, īsi, bez liekas ūdens liešanas un apcakināšanas.

Ziniet, kā man bija ar Ārprātija piedzīvojumu lasīšanu? Es sev nosolījos, ka pirmajā dienā izlasīšu tikai x lappuses. Kad biju izlasījusi, apsolīju, ka vēl tikai 10 minūtes palasīšu. Un tā pēc 10 minūtēm sekoja vēl 10 minūtes, vēl 10 minūtes. Dažbrīd mājinieki domāja, ka esmu nedaudz sajukusi prātā, jo lasīju un smējos. Nu, kā var nesmieties, lasot, piemēram, dzejolīti par līķi un rīsu.

Īsumā par Vilipsōna un Ikstenas kopdarbu – viegli pastāstiņi tiem, kuri izslāpuši pēc kaut kā vieglāka nekā ziņu portālu virsraksti, kas vēsta, ka jau atkal viss ir slikti. Brīdinājums gan intelektuāļiem un sausiņiem – ejiet grāmatai ar līkumu! Jums tā noteikti nepatiks, jo pilnīgi un galīgi neatbilst pareizas dzīves, pareizas valodas standartiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


*