Ulsiks – ar bērna muti runā patiesība

Jo tuvāk nāk brīdis, kad jāatgriežas darbā, kas nozīmē mazāk laika dažādām blakus nodarbēm, jo lielāka ir mana apņemšanās izlasīt aizvien jaunas grāmatas. Pēdējā laikā grāmatas burtiski apēdu. Un savādāk jau nemaz nevar, ja ceļi krustojas ar tik interesantu lasāmvielu, kā, piemēram, Ingunas Ulas Cepītes “Ulsiks”.

Ja vien man būtu cepure, es to noņemtu latviešu autoru priekšā, jo pēdējā laika sniegums man tīk aizvien vairāk un vairāk. Jāteic, ka mūsu rakstniekiem ir iekšā milzu talants un spēja ar saviem darbiem aizraut lasītājus. Katrā gadījumā, vismaz mani jau nu noteikti.

Kad manās rokās nonāca “Ulsiks”, pirmās lappuses lasījās ļoti lēni. Tiesa, ne tāpēc, ka grāmata neinteresanta, nē. Tāpēc, ka kāds nepārtraukti raustīja aiz piedurknes, jo vajag ūdentiņu, paēst, vajag paspēlēties un iziet laukā. Bet laikā, kad visi mazie mājas gariņi bija devušies pie miera, es grāmatu burtiski apēdu. Tik sirsnīga un patiesa lasāmviela sen nebija nonākusi manās rokās.

Stāsts ir par mazo Ulu, par viņas redzējumu uz pasaulē notiekošo. Par to, kā ir dzīvot tad, ja Tavi vecāki ir slaveni diriģenti un mājās ik pa brīdim viesojas kāds onkulis vai tante, kurš it kā ir slavens, taču mazajai Ulai viņu vārdi neko neizsaka. Nu, strādā viņas tētis konservu mājā, strādā. Nu, viņas vecāki diriģē tās zelta meitenes, diriģē. Un kas par to? Labi, no koru braucieniem uz ārzemēm māmiņa vienmēr atved košļājamās gumijas, taču Ulsika sirds ir tik laba, ka viņa tūlīt pat aizskries uz pagalmu ar jauniegūtajiem gardumiem padalīties.

Grāmata sirsnīgā valodā atklāj Ulsika bērnībā piedzīvotos notikumus no bērnu skatpunkta. Kā kopā ar omīti devās vasaras atvaļinājumos, ar ko beidzās ģimenes sapnis par Ulsiku kā dārziņskolas bērnu, par to kā Ulsiks vienmēr bija labākā publika vecāku diriģetajam korim, un kā pirmo reizi mūžā brauca uz ārzemēm, kas, kā izrādās, nemaz nav īstas ārzemes. Ja vien kaut dienu no sava apzinātā mūža esi nodzīvojis padomju gados, lasot grāmatu noteikti regulāri iesauksies – jā, jā, es atceros, kā tas bija! Vismaz man tā bija brīdī, kad Ulsiks krāja kapeiciņas, lai nopirktu gāzēto ūdeni ar sīrupu (kurš gan neatceras tos īpašos dzērienu automātus), vai arī ar puspavērtu muti stāvēja pie slavenā Bērnu pasaules skatloga, kur bija uzburta īsta pasaku valstība.

Sirsnīgi, mīļi un aizraujoši. Tā varētu raksturot grāmatu “Ulsiks” trīs vārdos.



Share: