Mans vectēvs bija ķiršu koks

Es tik ļoti vēlētos, lai man būtu tāds vectēvs kā puisēnam Tonīno. Sirsnīgs, dzīvesgudrs, pieredzes bagāts un paraugs ikvienam mazam bērnam.

Mazajai grāmatiņai piemīt maģija – tās tulkotāja ir parūpējusies, lai valoda būtu raita un viegli uzverama, savukārt dizaineri – lai tās vizuālais noformējums būtu neuzbāzīgi elegants. Patiesībā, šī ir lieliska dāvana gan pieaugušajiem, gan arī gados jaunākiem lasītājiem.

Tātad, par ko ir stāsts, jūs vaicāsiet? Par kādu mazu zēnu vārdā Tonīno, kuram ir vecāki un vecvecāki. Tēva vecāki dzīvo turpat kaimiņos un ikdienā aprūpē savu suni, kurš tiek lutināts un lolots gluži kā zelta gabaliņš, savukārt mātes vecāki mitinās laukos, audzējot iztikai vistas un dārzeņus. Patiesībā, viss izklausās pavisam normāli, ne? Taču, ja vien jūs dzīvē redzētu vectētiņu Otaviāno! Viņš dievina savu sievu Teodolindu un savu mazdēlu. Tāpēc brīdī, kad Teodolindu piemeklē slimība un viņa dodas aizsaulē, vectētiņa sirdī ieduras ērkšķis. Tāds ērkšķis, kas dur un nelaiž vaļā. Bet vēl pirms tam Otaviāno ir iestādījis par godu savas meitas piedzimšanai ķiršu koku, kas arī ir visa stāsta centrālais varonis.

Lappusi pēc lappuses grāmatā izdzīvosiet un pārdzīvosiet līdzi Tonīno, kurš brīvlaikā viesojas pie vectēva laukos, dzerot īpašo gogelmogeli (Ak, jel, atceros to no savas bērnības, kad vecmāmiņa man to gatavoja! Lielāku gardumu grūti atcerēties.), rāpjoties ķiršu kokā, dauzoties un domājot par dzīvi. Pavisam normāla bērnība, jūs teiksiet? Bet vai jūsu vectētiņš būtu gatavs pārģērbties par Ziemassvētku vecīti un ierasties pie jums skolā nodarbības laikā? Nu, manējais noteikti nē. Un vai jūsu vectētiņš būtu gatavs nakti nosēdēt zem ķiršu koka, kurinot ugunskuru, lai tikai koka skaistie ziedi nenosaltu?

Cik grāmatas pirmā puse ir gaiša un priecīga, tik otrā – skumja. Tas dēļ vectēva ērkšķa sirsniņā, kurš kļūst vēl asāks, saņemot pavēsti par to, ka tiks atsavināta daļa viņa zemes, lai uzbūvētu ceļu. Lūk, šajā vietā stāsts samezglojas, pārejot no mažora minorā, jo vectētiņš ko tādu nav spējīgs pārdzīvot, tāpēc jo dienas kļūst aizvien slimāks, līdz visbeidzot tiek aizvests uz māju, kurā pacienti nēsā baltus kreklus. Šajā pat laikā Tonīno vecāki izdomā padzīvot šķirti un mamma ar dēlēnu pārceļas uz dzīvi vectēva mājās. Dienu pēc dienas viņa cīnās par to, lai lēmums par zemes atsavināšanu tiktu atcelts, taču kādudien mājas pagalmā ieripo buldozeri, lai ķertos pie darba. Bet ziniet, kas ir vistrakākais? Viņi grib nocirst vissvētāko – ķiršu koku. Loģiski, ka Tonīno ar to nav mierā, jo vēl svaigā atmiņā ir tas, kā vectēvs kurināja ugunskuru, lai koka ziedi nenosaltu. Puisēns ir gatavs rīkoties, un to arī dara. Vai tas viņa izdosies, uzzināsiet, izlasot grāmatu. Taču, lai arī kāds būtu rezultāts, piebildīšu vien, ka beigu beigās Tonīno vecāki atkal ir kopā un viņu ģimenei pēc laika pievienojas maza māsiņa, kurai Tonīno ir apņēmības pilns iemācīt tās gudrības, kuras viņam iemācīja vectēvs.

Jāatzīst, ka itāļu autores Andželas Naneti grāmata “Mans vectēvs bija ķiršu koks” ir sirsnīgākā pēdējā laikā lasītā lasāmviela. Tāda, kurā katru vārdu izdzīvo līdz kaulam, acu priekšā uzburot ikvienu varoni, tostarp arī pagalmu, kurā aug ķiršu koks. Tik ļoti gribētu novēlēt katram bērnam tādu vectēvu, no kura mācīties dzīves gudrību un sirsnību. Pat ja dažbrīd šķiet, ka vectēvs ir nedaudz ar putniem galvā.

Grāmata, kas jāizlasa ikvienam..





Share: