Grāmata, kuru uzdāvināt bērnam – “Nelūgtie ciemiņi”

Ja pavisam godīgi, tad vizuālā noformējuma dēļ es šo grāmatu iespējams pati nemaz nenopirktu. Nu, patīk man pūkainie un mīlīgie dzīvnieciņi daudz vairāk nekā tādi plakani un modernizēti zvēriņi. Taču bērni domā daudz savādāk.

Ulrikas Kesteres “Nelūgtie ciemiņi” rokās ņēmu ar lielu skepsi, domājot, ka tad, ja ilustrācijas mani īpaši neuzrunā, ar saturu nebūs īpaši labāk. Taču lika pagaidīt… Šis ir no tiem gadījumiem, kad droši var teikt “Neskati vīru no cepures”, jo cik ļoti man nepatika grāmatas vāks, tik ļoti patika saturs.

Ja kādreiz, kad Roberts bija nedaudz jaunāks, tā bija norma, ka vairākas nedēļas no vietas mēs vakaros lasījām vienu un to pašu grāmatu, līdz abi to vārdu pa vārdam zinājām no galvas, tad pēdējā laikā mans piecgadnieks tomēr katru vakaru izvēlas citu lasāmvielu. Ar vienu izņēmumu.

Kad mūsu rokās nonāca “Nelūgtie ciemiņi”, to lasījām vairākus vakarus no vietas, un katru vakaru dēls manā lasījumā klausījās tikpat uzmanīgi kā pirmajā lasīšanas reizē. Stāstu neatklāšu, vien pastāstīšu, ka tas ir viegli lasāms un ar pārsteigumu saturā. Katrā gadījumā, sen nebijām lasījuši nevienu grāmatu, kura Robertu uzrunātu tik ļoti, ka viņš man kā pielipis klausītos un skatītos ilustrācijas, dusmīgi apsaucot mazo māsu, kura maisās pa vidu. Vienubrīd, kad bijām nonākuši līdz stāsta asākajam pavērsienam, šķita, ka Roberts pat aiztur elpu, brīdī, kad tika aizvērts pēdējais vāks, nosakot: “Ja gāmata būtu vēl baisāka, man patiktu vēl vairāk!” Nesatraucaties, grāmatas “Nelūgtie ciemiņi” dēļ jūsu bērniem nerādīsies nakts murgi, viss būs labi. Taču pēc tam par lielajiem kaķiem bērns gan noteikti vēl kādu laiciņu runās.

Kā saka piecgadīgais Roberts, šī grāmata būtu jāizlasa arī viņa draugiem, jo tā esot ļoti interesanta. Viņam patikusi.

Labākā bērnu grāmata, kura lasīta pēdējā gada laikā.



Share: