Zaķa Garauša laimes zeme

Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.

Gluži kā otrreiz uzsildīta zupa (es nerunāju par skābu kāpostu zupu, bet gan par parastu buljona zupu, kur pēc uzsildīšanas makaroni izšķīst, gaļa šķiet pārvārīta). Tā īsumā varētu teikt par Toma Kalninska un Natālijas Kugajevskas grāmatu “Zaķa Garauša laimes zeme”.

Lasot šo stāstu par zaķi, ne mirkli nepameta sajūta, ka to visu jau esmu lasījusi, tas viss jau reiz ir piedzīvots. Šķiet, ka autori paši neapzinoties ir iedvesmojušies no jau iepriekš izdotiem rakstnieku darbiem, tāpēc pietrūkst jebkādas oriģinalitātes un azarta. Katrā gadījumā, mēs abi ar Robertu grāmatu izlasījām un nolikām plauktā. Dēlam acis neiemirdzējās, atšķirībā no citām grāmatām, pēc tam arī nesekoja sarunas, jo nepameta sajūta… grāmatu izlasījām, nu un?

Protams, visam apakšā ir ļoti cēla ideja, kas sasaucas ar mūsdienu ekonomisko situāciju, – par tiem, kuri dodas savu laimi meklēt ārzemēs, uzskatot, ka šeit viss ir slikti. Taču Zaķis Garausis pierāda, ka tā nebūt nav. Vajag sākt ar sevi un tad viss būs. Zaķa iedvesmoti sasparojas arī citi dzīvnieki, pat strazds, kurš bija devies projām no mājām, jo šeit nav labi.

Es neapšaubu, ka autoru ideja ir pareiza, varbūt tikai pieklibo sniegums un pasniegšanas veids. Man pat nav iebildumu par grāmatas vizuālo, jo bildes ir patiesi foršas un atšķirīgas, taču stāsts mūs “nepaņēma”. Iespējams, ja es pēc katras lappuses būtu centusies stāstu Robertam iztulkot, paskaidrojot zemtekstus, tad būtu savādāk, bet savādāk sanāca tā, kā sanāca. Izlasījām, nolikām plauktā un otrreiz diez vai lasīsim. Diemžēl.

Trīs zvaigznes no piecām.



Share: