Daniels Penaks “Kā romāns”

Kā es iekritu! Kauns atzīties savā nezināšanā, taču nosaukums “Kā romāns” mani vedināja domāt, ka tas patiešām ir romāns. Nu, ja ne patiešām, tad gandrīz gan. Iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc ar lielu entuziasmu ķēros pie tās lasīšanas. Un tad nu mēs “atbraucām”. Vienubrīd šķita, ka atgriežos skolas laikā, kad obligātajā literatūrā bija “Nameja gredzens”. To lasīju ar nežēlīgām ciešanām un mocībām, par katru izlasīto lappusi sev apsolot kādu prieciņu vai dāvanu.

Tie, kuri zina, cik liela lasītāja esmu, sapratīs, ka tad, ja grāmatas lasīšana man sagādā tik lielu piespiešanos, tā nav spējusi aizķert manas sirds stīgas. Ar Daniela Penaka “Kā romāns” bija gandrīz vai tieši tā. Jāteic gan, ka ne jau grāmata ir draņķīga, vienkārši, es nebiju sevi sagatavojusi šāda veida literatūrai, kas mani atmeta atpakaļ augstskolas pirmajā kursā, kad ar lielu riebumu apmeklēju filozofijas nodarbības.

Ja jums patīk filozofēšana, spriedelēšana par un apkārt tēmai, tad “Kā romāns” būs tieši vietā.

Par ko gan ir grāmata? Par lasīšanu! Autors cenšas mums likt domāt, ko gan nozīmē lasīt, kādam gan jābūt īstam lasītājam, kādai – grāmatai. Lai arī grāmatu vietām lasīju ar lielu piespiešanos, patiesībā piekrītu katram autora vārdam. Sākot jau ar to, ka lasīšanas vēlmi cilvēkā vajag ielikt nemanot, ne ar piespiešanu un obligāto literatūru, ne ar pieprasīšanu, lai katra izlasītā lappuse tiek atreferēta. Tādējādi skolas obligātā programma un skolotāju centieni iemācīt bērnam lasīt (patiesībā, arī vecāku), visu padarīs tikai sliktāku. Autors ar piemēriem vedina ikvienu padomāt, paraudzīties no malas, kā cilvēki (skolēni, bērni) iemīl lasīšanu. Atzīšos, ka “Kā romāns” lika uz sevi no malas paraudzīties arī man pašai, jo Roberts patlaban ir burtu apgūšanas procesā, aiz kalniem nav arī paša izlasītā pirmā grāmata, tāpēc man ir svarīgi sevi piebremzēt un jau laikus novērst iespējamās kļūdas. Piemēram, ja bērnam, kurš tikko apguvis prieku no burtiem savirknēt kopā vārdus, strikti pēc katra teikuma prasīsi, vai viņš pats saprot, ko ir izlasījis, panāksim tikai pretējo efektu. Tāpat arī ikvakara pasaciņu lasīšana priekšā. Pat tad, ja šķiet, ka bērns nesaprot vai neklausās, viņš patiesībā visu dzird, nevajag viņam pēc izlasītās pasakas pieprasīt atskaiti par dzirdēto darbu. Tā vecāki tikai izdarīs lāča pakalpojumu, bērnā jau no mazām dienām iedzenot nepatiku pret lasīšanu.

Ar atziņām, kuras palikušas manā prātā pēc “Kā romāns” izlasīšanas, es varētu dalīties vēl ilgi. Tas nozīmē vien to, ka grāmata ir laba. Liek domāt. Un mūsdienās šādas grāmatas ar uguni nesameklēt. Tāpēc, ja gribi padomāt, paanlizēt sevi, tad ķeries vien pie lasīšanas!

Grāmata uzrakstīta tā, ka lasās ātri un viegli, bieži gan pieminēti dažādi ārvalstu autoru darbi, kuri, iespējams, latviešu lasītājiem ne visi būs zināmi, taču, ja kādā brīdī šķiet, ka to ir par daudz, izmanto D. Penaka paša pieminēto iespēju – pa kādai rindiņai izlaist.





Share: