Pilsētu dedzināšana – skaudri, bet patiesi

Kai Āreleidas “Pilsētu dedzināšana” ir grāmata, kuru es gribētu izlasīt vēl vienu reizi. Skaudrs, sāpīgs un reālistisks kādas meitenītes Tīnas atmiņu stāsts par viņas bērnību un tēva lomu ģimenē.

Lai gan Tīnas ģimenes bērnība rit pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, visas problēmas un sadzīvi tikpat labi varētu pārnest uz šodienu, jo, nomainoties dekorācijām un datumam kalendārā, cilvēku domāšana, vājības un atkarības nemainās. Kādas tās bija pagājušajā gadsimtā, tādas tās turpina būt arī mūsdienās.

Lasot grāmatu, teju ik teikumā sajutu klātbūtnes efektu un radās sajūta, ka atrodos turpat Tīnas ģimenes dzīvoklī, pagalmā vai skolas klasē, un visu notiekošo vēroju no malas. Lūk, tik ticami un reālistiski ir uzrakstīts katrs vārds. Tiesa, dažbrīd nelielu apjukumu smadzenēm raisīja notikuma vieta, jo Tīna dzīvo Tartu, taču, izlasot kādas ielas nosaukumu, prātā uzreiz skaitļoju, kur tāda atrodas Rīgā. Nedaudz grāmatā nobuksēju pie pirmajām lappusēm, jo iesākumā neuztvēru, ka mūsdienu pieaugušā Tīna atgriežas atpakaļ savās atmiņās, taču ar katru nākamo lappusi grāmatā iegrimu aizvien dziļāk un dziļāk, tāpēc bija sāpīgi aizšķirt tās pēdējo lapu. Sirds gribēja ticēt, ka viss būs skaisti un laimīgi gluži kā pasakās, taču… sanāca kā dzīvē.

Vai jūs zināt, kas ir “Pilsētu dedzināšana”? Es līdz šim domāju, ka ar to apzīmēti kara gadi, kad tika iznīcinātas lielas un mazas pilsētas, taču atslēgas vārds šeit ir “kārtis”. Varbūt kādam šāda kāršu spēle ir zināma, taču man tas bija atklājums. Un, patiesībā, kārtis ir arī visu Tīnas nelaimju atslēga. Viņas tētis ir kļuvis par kāršu spēlmani, kurš no sirds tic, ka viņam vienmēr blakus stāvēs laime. Protams, ka nestāv. Un tieši tāpēc arī šis stāsts ir ar sāpīgām beigām. Zinot, cik ļoti daudzas ģimenes un cilvēku dzīves mūsdienās izposta atkarības, Tīnas stāsts tikpat labi, cik pagājušajā gadsimtā, varētu norisināties vakar, šodien vai rīt.

Kādam varētu šķist, ka Tīnas atmiņu stāstījums ir aprauts un strups ar daudzām daudzpunktēm un nepateikto, taču tas ir tikai veids, kā likt padomāt katram pašam, pašam iztēloties nepateikto un neizlasīto. Domāt līdzi un sajusties starp Tīnas ģimenes piederīgajiem, būt kā ēnai, kas soli pa solim klusiņām lavās līdzi, no malas vērojot notiekošo un sadzirdot nepateikto, neuzrakstīto.

Iesaku izlasīt, jo noteikti patiks.





Share: