Dace Judina “Tīrītājs” – grāmata, kas paņem savā varā

Mani pozitīvi pārsteidz pašmāju autoru darbi, kuri, šķiet, vismaz pēdējā laikā aizvien biežāk nonāk manās rokās. Kāpēc es esmu “par” latviešu autoriem? Pirmkārt, ir forši atbalstīt savējos, otrkārt, man patīk, ja nav jāpārpūlē smadzenes, lai saburtotu varoņu vārdus, kas ārvalstu literatūrā dažkārt ir tik sarežģīti, ka neesmu tos iegaumējusi līdz pat grāmatas beigām. Un treškārt – man patīk latviešu autoru romāni, jo tajos ir daudzkārt vieglāk izdzīvot varoņu stāstu. Es kopā ar viņiem staigāju pa Rīgu, braucu uz Kurzemi, Vidzemi vai Latgali, vai arī eju iepirkties uz vietējo veikalu.

Pirms pāris gadiem liktenis mani saveda kopā ar Annu Elizabeti. Tiesa, iesākumā viņas piedzīvoto lasīju nepareizā secībā, te pirmo izlasot, šķiet, trešo grāmatu, un tikai tad ķeroties pie pirmās. Taču, kā norāda pati autore Dace Judina, labāk sākt no sākuma un lasīt visas grāmatas pēc kārtas.

Kopā ar Annu Elizabeti un viņas komandu piedzīvoti tik daudzi līķi, netaisnības un arī patiesības uzvaras. Tik daudzas reizes esmu dusmās pukojusies, ka es jau sen to nelieti būtu nomušījusi, nu, ja ne piebeigusi, tad sadevusi iekšās gan. Bet D. Judina mūs, lasītājus, nedaudz pakaitina, pamoca, sak’, nedosies jau tā taisnība tik viegli rokās.

Autorei esmu daudzkārt jau teikusi, ka viņas darbi rada atkarību. Ja esi izlasījis vienu grāmatu, tad noteikti teciņiem vien skriesi uz grāmatnīcu pēc nākamās vai, ja tās visas jau izlasītas, ar nepacietību gaidīsi nākamos izdevumus. Un te nu mēs nonākam pie Tīrītāja.

Ja vien jūs zinātu, ar kādu nepacietību es gaidīju vakarus, kad bērni būs aizmiguši, lai netraucēti lasītu, lasītu, lasītu… Gluži kā svētsvinīgs vakara rituāls, kuru gaidi daudz vairāk par gardu vakariņu maltīti. Jā, dodiet man tikai palasīt!

Tīrītājā ir daudz līķu, daudz jautājumu un arī atbilžu. Tikai no katra lasītāja paša atkarīgs, vai viņš grāmatas varoņos saskatīs kādas līdzības ar mūsdienu Latvijas sabiedrībā notiekošo, ar politikā esošajiem varenajiem un cilvēku sāpēm. Katrā gadījumā, manas asociācijas aizpeldēja līdz atsevišķiem astoņkājiem, kas tā arī līdz pašām beigām nelaida vaļā. Es kopā ar Elizabeti sēdēju virtuvē kopā ar viņas tuvajiem, vakarējot pie vistiņas vai tējas. Es sajutu omītes mīļumu, patiesumu, es sajutu cilvēku izmisumu. Tas viss romānā “Tīrītājs” ir pa īstam. Un pat ja pirmajās lapās varbūt šķiet, ka viss ir vienkārši, jo ļaunais jau ir pavisam viegli izgaismojams, intriga paliek līdz beigām, jo tas būtu pārāk vienkārši un neinteresanti jau pirmajās lapās gluži kā uz paplātes pasniegt galvenā vainīgā vārdu.

Noteikti izlasiet, draugi, ja to neesat vēl paguvuši izdarīt. Tikai sagatavojaties uz to, ka kādu vakaru jūsu mīļie, iespējams, paliks bez vakariņām, jo grāmata nelaidīs vaļā. Gribēsies izlasīt vēl vienu lapiņu, tad vēl tikai vienu, tad vēl… un tā līdz beigām.

P.S. Nav jau tā, ka grāmatā ir tikai līķi un ļauno ķeršana. Ik rindiņu caurstrāvo sirdsgudrās Annas Elizabetes sajūtas, attiecības ar Miku un pārējiem ģimenes locekļiem. Grāmata, kurā kriminālais caurvijas ar dzīves realitāti, vēsturi un cilvēku sirds emocijām.

Share: