Par latviešu ģimeņu sāpēm un dzīves līkločiem – Dainas Avotiņas Vīramāte

Mani aizrauj literatūra, ar kuras starpniecību varu labāk iepazīt Latvijas vēsturi, tās iedzīvotāju likteņus. Tāpēc ar lielām cerībām ņēmu rokās no skata varbūt necilo Dainas Avotiņas grāmatu “Vīramāte”.

Zinot, ko parasti mēļo par vīramātēm, noteikti no grāmatas virsraksta rodas pirmais priekšstats par romāna saturu, taču lika pagaidīt. Romāns ne tik daudz apraksta attiecības ar pašas galvenās varones Netes vīramāti, kā Netes dzīves līkločus. Kā viņa negaidīti tiek izmesta no saulainās bērnības, kā nākas atvadīties no mīļajiem, cerot, ka laimīgās dienas atnesīs dzīve kopā ar vīru Juri. Bet tā nebūtu dzīve, ja viss ritētu tik gludi un vienkārši. Netes liktenis ir sūrs un sāpju pilns. Un kad šķiet, ka vairāk jau nav kur, seko nākamais trieciens, kas atkal un atkal romāna galveno varoni pieplacina pie zemes. Katrs taču ir pelnījis laimīgās dienas. Un nevarētu teikt, ka Netes dzīvē tādu trūktu, tikai to pelēko, drūmo, sāpju pilno ir vairāk. Tā Nete no vedeklas reiz pati kļūst par vīramāti, cenšoties nepieļaut savas vīramātes pielaistās kļūdas. Un viņai sanāk, tikai jautājums, vai vedekla Sanita to spēj novērtēt.

Romāns ir uzrakstīts raitā valodā, un to lasot pat nepamanīsi, kā tiks apēsta viena lappuse pēc otras, izdzīvojot kara šausmas, dažādas varas, netaisnības un alkas pēc mājām, laimes un saulainākām dienām. Grāmata, kuru ir vērts izlasīt katram, lai uzzinātu par mūsu tautas likteņiem, sāpēm un padomātu par savas saimes līkločiem. Simpatizē, ka autore pratusi stāstu nesarežģīt, tāpēc nav vajadzīgi pieraksti, lai izsekotu raudurakstiem un cilvēku saiknēm. Tāpat arī autorei pienākas uzslavas par māku tik lieliski noturēt lasītāju uzmanību, ka ne mirkli neradās doma grāmatu atstāt puslasītu, jo… tā gluži vienkārši, par spīti sāpēm, ir uzrakstīta tik veiksmīgi.

Share: