Andris Akmentiņš. Skolotāji

Es ilgi gaidīju līdz brīdim, kad šī grāmata nonāks manās rokās, jo visi pieteikumi sķita tik daudzsološi. Es pat biju šo grāmatu atzīmējusi savā sarakstā, kas man noteikti jāizlasa 2019.gadā.

Un te nu es esmu. Ar grāmatu rokās, bet šauboties, vai tikšu līdz pēdējam vākam. Patiesībā, parasti blogā nonāk tikai tās grāmatas, kuras esmu izlasījusi no sākuma līdz galam, bet par šo mani māc šaubas.

Lasu, lasu un šķiet, ka visu laiku muļļājos uz vietas. Uz priekšu nekur daudz netieku, arī aizrautība un degsme nav tā, kas lasot citas grāmatas, kuru dēļ esamu gatava upurēt savas miega stundas.

Ziniet, Andra Akmentiņa “Skolotāji” es novietotu plauktiņā, kurā stāv grāmatas, kuras lasīt tad, kad viss ir izlasīts, vai arī ir tāda bezdarbība (ha, kad nu tāda būs), kad nezini, kā aizpildīt laiku. Jā, šī varētu būt lasāmviela, guļot slimnīcā, kad nav citu aktivitāšu.

Tad par ko ir grāmata? Tas pateikts jau virsrakstā – par skolotājiem. Daļā, kurā esmu apstājusies es, stāstījums ir par kādu mazu skolmeistaru meitēnu, kura kopā ar vecākiem dzīvo skolas mājā. Arī viņas vecākā māsa mācās par skolotāju. Autors atspoguļojis skolotāju dzīvi, nozīmību, veroties caur meitenes acīm.

Lūk, ja nav ko darīt, tad var izlasīt. Es, šķiet, neizlasot līdz galam, grāmatu nolikšu plauktiņā līdz citai reizei.

Share: