Tarakāni manā galvā

Var lasīt un var arī nelasīt. Tā varētu teikt par Zanes Zustas un Diānas Zandes kopdarbu, kas ilgu laiku atrodams visvairāk pirkto grāmatu sarakstos.

Loģiski, ka grāmatu, par kuru tik daudzas sievietes ir sajūsmā, noteikti bija jāizlasa arī man. Paņēmu rokās, cerēju uz vieglu izklaidi reizē arī ar viediem padomiem, kas man varētu palīdzēt dzīvot labāk.

Jāteic, ka ar vislielāko interesi lasīju vienmēr izlasīju situāciju stāstiņus un būtu gribējies tos vairāk, ar vēl dažādākiem sieviešu raksturiem, vērtībām, pagātnes skeletiem. Toties psihoterapeites vēstules nereti šķita ļoti vienveidīgas un garas, tāpēc dažkārt grēkoju un reizi pa reizēm kādu lapu izlasīju diagonāli vai arī “pārlēcu” tai pāri nemaz neizlasot. Tiekot līdz pēdējam stāstam, prātoju varbūt pielikt punktu jau ātrāk un nemaz līdz beigām neizlasīt, jo vienkārši apnika. 

Taču tā kā mans rakstus neļāva padoties, grāmatu izlasīju. Un tagad varu lielīgi teikt, ka arī es esmu izlasījuši “Tarakāni manā galvā”. Viennozīmīgi varu teikt, ka šī noteikti nebūs grāmata, kuru es lasītu atkārtoti.

Patiks tām, kurām patīk sarunās izmest pa kādai gudrai frāzei, kurām patīk filozofiski parunāt, un kurām vajag un gribās to, ko citām.

Share: