Tā iet mūsu lietas

Anti Sāra grāmatu “Tā iet mūsu lietas” nopirku, ietekmējoties no citu pozitīvajām atsauksmēm. Tā kā Instagram bija pārņēmis sajūsmas vilnis un grāmata tika cildināta, sakot, ka var lasīt un smieties bez pārtraukuma, rikšoju vien uz grāmatnīcu tai pakaļ.

Kā mums veicās ar lasīšanu? Katru vakaru pa vienam stāstam, bet vienubrīd man apnika, jo šķita, ka ir par daudz kalambūra un nav labākais paraugs, kā bērnam iemācīties veidot raitu stāstījumu. Savukārt Roberts, kad bijām izlasījuši jau vairākas nodaļas, man prasīja: “Kad beidzot būs jāsmejās? Tu taču solīji!”

Tagad grāmata ir izlasīta un nedaudz žēl izdotās naudas, jo vismaz pēc pašreizējām sajūtām tā nešķiet kā lasāmviela, kuru gribētos izlasīt atkārtoti.

Grāmatas ideja nav slikta. Tas ir stāsts par kādu igauņu ģimeni, kurā aug divi puisēni, no kuriem vecākais stāsta, kā “iet lietas” viņu ģimenē. Kā viņi spēlē futbolu, uzņem viesus, kā aizmirst lietas, iet gulēt utt, utt. Respektīvi, attēlota jebkura normāla ģimenīte, kurā ik pa laikam gadās pa kādam klusajam, mazajam ārprātam un nekad nekas nerit pēc plāna.

Iespējams, forša lasāmviela, bet ne bērniem 6 gadu vecumā, jo, manuprāt, svarīgākais šajā vecumā ir izkopt valodu, to bagātināt un mācīt bērniem raitu stāsta veidošanu.

Share: