Anna Elizabete turpina izmeklēt – Amnēzija

Romāni no sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” parasti ir mērāmi uz vairākiem simtiem lappušu, un to svars ir tāds, ka grāmatu var droši nēsāt līdzi tumšos vakaros kā pašsaizsardzības līdzekli. Lai tikai panāk kāds tuvumā! Taču, ja runājam nopietni, tad būtu grēks grāmatu izmantot šādiem mērķiem, pat ja tā ir “krimiķis”.  

Dace Judina ar “Amnēzija” kārtējo reizi parūpējusies, lai lasītāju ierautu iekšā romāna notikumos un atdotu ģimenei vien tad, kad aizvērts pēdējais vāks. Un, ja gribam būt pavisam precīzi, tad arī pēc izlasīšanas lasītājs vēl kādu brīdi būs romāna ķetnās, jo prātos, kāds būs turpinājums, kas būs tālāk. Tieši tāpēc, ka autorei ir prasme lasītāju pilnībā pārņemt romāna notikumu varā, grāmata ik dienu ceļoja ar mani kopā uz darbu, lai to varētu lasīt trolejbusā. Lasīju gan tad, kad tiktu pie sēdvietas, gan arī stāvot kājās, jo vienkārši nespēju sagaidīt mirkli, kad būšu mājās un varēšu turpināt no vietas, kurā esmu palikusi. Starp citu, arī grāmatas svars nebija nekāds šķērlis, lai to katru dienu vadātu sev līdzi. Ja gribam būt pavisam precīzi, tad jāsaka, ka tās bija vien dažas dienas, jo grāmatu izlasīju rekordtempā.

Sulīga valoda, pazīstamas vietas, aktualitāte, kas nav sveša Latvijas platuma grādiem, un, protams, kur nu vēl sen zināmie, mīļie varoņi, kuru dzīves ir gluži kā amerikāņu kalniņi – garlaicīgi nav ne mirkli. Anna Elizabete, Miks, Ģirts, Ģenerālis, Ieviņa, Konrāds… viņu visu dzīves pinās un šķetinās arī “Amnēzijas” lappusēs, starp krimināla rakstura notikumiem caurvijoties arī sirdslietām, savstarpējām attiecībām, ilgām, gaidām un cerībām. Pāri visam virmo kafija ar kanēli, gardas plātsmaizes un kopābūšana, jo bez tās Pūčmāja vairs nebūtu TĀ Pūčmāja.

Domājams, nav vērts izplūst atstāstos par notikumiem, kurus šajā grāmatā izdzīvo varoņi, jo būs gan spriedze, gan neatbildēti jautājumi, gan pakaļdzīšanās un padomāšana par dzīves vērtībām. Tas viss būs.

Dace, paldies Tev, ka nesamudžini sižetu, par to, ka to ir viegli izsekot, un to, ka varoņi ir tik īsti un dzīvi, ka, lasot dialogus, galvā dzirdu viņu balsis (nē, nē, tā nav pazīme, ka man ir aizbraucis jumts). Vienmēr ir šķitis, ka esmu kā mazs puteklītis kaut kur Pūčmājas virtuvē, tāpēc visus notikumus redzu gluži vai savām acīm. Klātbūtnes efekts. Jā, tas ir tas, kas pavada ikvienu šīs sērijas romānu.

Patiesībā, man ir prieks, ka nu jau izdots arī “Amnēzijas” turpinājums, kas nozīmē, ka mani gaidīšanas svētki nedaudz saīsinās un varēšu tūliņ ņemt rokās vēl pēc tipogrāfijas smaržojošo “Lāstu”, lai turpinātu izdzīvot.

Share: