Puika, kurš redzēja tumsā

Rasas Bugavičutes-Pēces grāmata “Puika, kurš redzēja tumsā” ir Banijas pirmā šajā gadā izlasītā grāmata. Grāmata, kuru biju ierindojusi sarakstā “Noteikti jāizlasa”.

Atzīšos, ka biju iztēlojusies to nedaudz savādāku. No sērijas – kā ieniršu pirmajā lappusē, tā tikai pēdējā izniršu ārā, ka tas ir standarta romāns, kur notikumi savirknējas plūstoši kā viens vilnis. Bet ir nedaudz savādāk, taču nebūt ne sliktāk.

Autore stāstu par puiku Jēkabu vairāk veidojusi kā īsus situāciju aprakstus. Jā, tie viens otru papildina, izskaidro, paskaidro, liek saprast iemeslus kādas situācijas atrisinājumam, taču drīzāk ir kā viena adventes kalendāra lodziņa atvēršana pēc otra. Interesanti, aizraujoši, nekad nezini, kas sagaidīs.

Autorei izdevies grāmatu uzrakstīt plūstošā valodā, pietuvinot aprakstītās situācijas realitātei, jo ne jau nu ikdienā pusaudzis sarunāsies perfektā literārā valodā.

Bet par ko tad ir stāsts? Kā pēc nosaukuma var nojaust, tas ir par kādu zēnu, kurš redz tumsā. Nē, tās nav nekādas pārdabiskas superspējas, lai gan viņš, Jēkabs, noteikti gribētu būt supervaronis. Patiesībā, lai arī viņam pašam tā varbūt nemaz nešķiet, viņš ir supervaronis, jo viņš ir savu vecāku acis. Mazais puika ir piedzimis neierastā ģimenē – abi viņa vecāki ir neredzīgi. Viņi nekad nav redzējuši, kā izskatās viņu dēls, taču tas nemaina faktu, ka viņi ar savu Jēkabu lepojas, mīl viņu un vēlas, lai Jēkabs dzīvotu normālu, parasta cilvēka dzīvi.

Grāmata liek aizdomāties par lietām, par kurām mēs ikdienā pat neaizdomājamies. Tā liek padomāt par to, kā gan šajā pasaulē dzīvojot jūtas pārējie. Sajust un labāk izprast nianses, novērtēt to, kas mums ir dots. Ja mēs vēl varam iedomāties, kā jūtas pusaudzis, jo katrs no mums taču šos gadus ir izdzīvojis, tad diez vai spējam apjaust, kā ir būt pusaudzim, kura vecāki neredz. Varētu domāt – kas gan tur liels? Bet, vai esi aizdomājies, ka tas nozīmē, ka tava mamma nekad nevar izlasīt skolotāju piezīmes dienasgrāmatā? Tātad, skolotāja zvana uz mājām. Vai esi aizdomājies, kā bērnam esot veikalā iegādāties apģērbu? Vai esi aizdomājies, ka tas nozīmē, ka uz ielas mammu pavadi tu, bērns, nevis mamma tevi? Tā varētu turpināt un virknēt vienu situāciju pēc otras. Dzīve zēnam būtiski atšķiras no vienaudžu dzīvēm, lai arī viņš ir tikai parasts zēns, kurš grib kaķi, spēlēt datorspēles un braukt ar velosipēdu. Tajā pašā laikā jau no pirmajiem dzīves gadiem viņam ir jāredz par trijiem un arī atbildība ir ievērojami lielāka.

“Puika, kurš redzēja tumsā” – no smiekliem līdz asarām. No parastām ikdienas līdz situācijām, par kurām mēs savā ikdienā pat neaizdomātos.

Būtu priecājusies, ja grāmata būtu dubultbieza un tai būtu turpinājums.

Share: