Marija Ērnestama. Mīlestībai nav brīvdienu.

“Mīlestībai nav brīvdienu” izvēlējos lasīt tikai viena iemesla dēļ – presē biju izlasījusi slavinošas atsauksmes. Un ja jau grāmata tik laba, tā, protams, jāizlasa.

Lasīju, lasīju ar piespiešanos. Samērā garlaicīgs un vairākus soļus uz priekšu paredzams sižets. Apsvēru domu mest mieru un lasīt citu grāmatu, taču sirdsapziņa tā neļāva rīkoties, teic, jādod otra iespēja, varbūt tieši no nākamās lappuses sāksies elpu aizraujoši notikumi, kas neļaus manai lasītājas dvēselei atslābt līdz pašām beigām. Bet nebija, nebija! Man šķiet, ka šāds sižets ir copy+paste atrodams neskaitāmās citās grāmatās. Nekā oriģināla, nekā aizraujoša, nekā tāda, kas “Mīlestībai nav brīvdienu” liktu atcerēties vēl pēc nedēļas, kur nu vēl pēc mēneša vai diviem.

Tā teikt, lasīt jau var, ja nav ko darīt, taču atkārtoti es nelasītu.

Grāmatā ir savs labais tēls, ir pārpratumi un, protams, arī sliktais, bet sliktais varonis ir padarīts tik maigs, gluži kā “lupata”, no kuras nav bail ne mirkli. Pat momentā, kad it kā vajadzētu izšķirties grāmatas galvenās varones turpmākajam liktenim – būt vai nebūt -, asinis divkārt straujāk neriņķo, jo apzinies, ka pēc tik daudz izlasītām lappusēm autore vairs nav spējīga uz kaut ko krasu un intriģējošu.

Share: