Intriga līdz pēdējai lappusei. Un arī tad, kad jau aizšķirts pēdējais vāks un grāmata nolika plauktā, turpinu izdzīvot tikko lasīto, cerot, ka reiz būs iespējams savās rokās turēt arī darba turpinājumu.

“Leļļu darbnīca” autore tik meistarīgi uzbur katru pat vissmalkāko romāna ninansi, ka brīžiem lasītājam rodas sajūta, ka arī viņš ir nonācis 1850.gadā, dzird zirgu pajūgu dipoņu vai sajūt smakas, kas tajā laikā valdīja ielās.

Šo grāmatu var lasīt, bet var arī nelasīt. Un nekas nebūs zaudēts, ja to neizlasīsi, jo nevienā brīdī grāmatas lasīšanas momentā neieslēdzās tas slēdzītis, kurš aizrautībā liek kampt lappusi pēc lappuses, jo saturs ir tik interesants, ka ne atrauties.

Brīžiem grāmatas sižets ir kā jauna autora taustīšanās, pamēģinot te vienu, te otru, bet beigas tik neveiksmīgi aprautas, ka paliek daudzi jautājumi par to, kas tad notika starp pirmspēdējo un pēdējo nodaļu? Un šis jautājums rodas nevis tāpēc, ka autorei izdevies maģiski savērpt intrigu, bet gan tāpēc, ka šķiet – vienkārši aizmirsts nodrukāt kādu lappusi.

Vēl viens faktors, kas mani vairs nemudinātu “Driftā tikai lēdijas” lasīt atkārtoti, ir tas, ka autorei nav izdevies iedzīvināt tēlus, kā rezultātā līdz grāmatas beigām ar grūtībām spēju atcerēties, kā sauc katru no trijām galvenajām varonēm. Nu, nesanāca.