Dace Judina “Slazdā”

Pēc trakā skrējiena, kad jāapvieno mammas loma ar pilnas slodzes skolotājas lomu, neaizmirstot arī par darbu un vēl 101 citu pienākumu, es ar lielu nepacietību gaidīju vasaru, jo zināju, ka beidzot man būs laiks lasīšanai!

Iekrājusies grāmatu kaudzīte, kuru jāizlasa, tāpēc nu gluži kā grāmatu tārps metos iekšā čupiņā un ar kāru muti tiesāju vienu grāmatu pēc otras.

Viena no tām, kas kā saldais ēdiens apēsta šajā nedēļā, ir Daces Judinas “Slazdā”. Turpinājums Annas Elizabetes dzīvei, kas ne dienu nav garlaicīga un pelēka. Viens notikums kāpj uz pēdām nākamajam, tāpēc arī tikpat ātri, gluži vienā elpas tvērienā, izlasīju “Slazdā”, jo biju noilgojusies pēc satikšanās ar Annu Elizabeti, viņas četrkājainajiem draugiem un, protams, arī ar divkājiem. Tiesa, dažs labs divkājis viedokli par sevi kārtīgi papurgājis. Ja vēl pirmajās grāmatās Miks Kaķītis šķita kā čalis uz goda, nu, īsts sapņu princis, tad pēdējās divās grāmatās kundziņš aizvien labāk parādījis savu patieso sirdi, jo, kā zināms, ilgi izlikties un būt labs jau nevar, kādreiz klusībā nodomāts vārds pasprūk skaļi, pašam to pat neapzinoties.

Daces Judinas “Slazdā” kā uz delnas atklāj cilvēku dažādos raksturus, parādot, cik gan dažādi ļaudis var būt mums apkārt, ka ne vienmēr balts tiešām ir balts un pūkains, kā pirmajā momentā izskatās. Protams, skumji, taču svarīgākais, ka, pāri visam, ir arī cilvēki ar zelta sirdi. Tādi, kuri ir gatavi nesavtīgi palīdzēt, skriet kaut uz otru Eiropas galu, lai palīdzētu, atbalstītu un būtu blakus. Un tad tiem, kuri nespēj novērtēt to dzīves dāvanu, kas viņiem dota, var tikai noplātīt rokas un dusmoties… dusmoties paši uz sevi par savu stulbumu un egoismu. Kā zināms, bieži vien kaut kā vērtību spējam novērtēt vien tad, kad viss jau pazaudēts. Tad stāvi un kod vien pirkstos par savu aprobežotību un cenšanos skriet pēc zvaigznītēm uz uzplečiem un slavas. Mums blakus esošie un mīļie cilvēki, protams, var izturēt daudz, jo mīlestība taču ir tik akla, tomēr arī vismīlošākajiem cilvēkiem kādreiz grāpītis ir pilns un plūst pāri.

Tā maza un liriska pārdomu atkāpe no sērijas par cilvēku attiecībām, taču galvenais, ko Banija vēlas pateikt, – izlasiet “Slazdā”! Es varu derēt, ka tad, ja pieķersieties pie lasīšanas, aiziet vakarā gulēt būs ļoti grūti, jo vajadzēs izlasīt vēl vienu nodaļu, tad vēl vienu lapiņu, kamēr attopies, ka aiz loga jau dziļa nakts un no rīta jāceļas uz darbu.

Līķīšu, asu izjūtu un izmeklēšanas līkloču šeit netrūkst.

Share: