Dāvids Vikmanis “Roņpils purva stāsts”

Mani bērni ir lieli lasītāji. Pirms gulētiešanas obligāti grāmata tiek lasīta Laumai, tad arī Robertam, neskatoties uz to, ka tūliņ jau mācīsies 2. klasē. Un ar to mūsu grāmatu lasīšanas vakari nebeidzas, jo Roberts lasa grāmatu priekšā arī man. Lasīšanas treniņš un forša kopābūšana kopā.

Vasaras sākumā iekritu grāmatas vāka dizaina lamatās, nopērkot bērniem domāto grāmatu “Roņpils purva stāsts”. Košs vāks, arī apraksts, kas liecina, ka grāmata ir par skolas bērniem… nospriedu, ka Robertam patiks, arī viņš pats, izlasot anotāciju, secināja, ka būs forša.

Bet tad mēs ķērāmies pie lasīšanas. Patiesībā, “Roņpils purva stāsts” bija pat divi lasīšanas mēģinājumi, jo pirmajā piegājienā to lasīja pats Roberts, bet, kad sapratām, ka nebūs, turpmāk bērniem to priekšā lasīju es. 

Atbalstu to, ka bērnu literatūra ir ar radošu, fantāzijas piesitienu, bet šo gadījumu es varētu nosaukt par dīvainu murgu, kur autors ir pārcenties ar savu radošo izgājienu. Protams, Alisei brīnumzemē šis netur ne līdzi, taču “Roņpils purva stāsts” viss ir tik paranormāls, piedevām, pasniegts nedaudz garlaicīgā mērcītē, tāpēc līdz pēdējam vākam, šķiet, netiksim. Nav bieži tās reizes, kad grāmatas neizlasu līdz galam, kur nu vēl grāmatas, kuras lasām kopā ar bērniem. Manā bērnu grāmatu lasīšanas pieredzē, manuprāt, šī ir vien otrā tāda grāmata.

Mūsu vērtējumā “Roņpils purva stāsts” ir grāmata, kas ar savu krāšņo vāku izdaiļos grāmatu plauktu, bet es ļoti šaubos, vai tā kļūs par bērnu mīļāko grāmatu. Vismaz ne manu bērnu.

Īsumā, par ko gan ir stāsts… tas ir par divām dvīņu māsiņām, kuras dzīvo kopā ar savu tēti. Kur ir mamma, viņām nav ne jausmas. Meitenes skolā kādu dienu satiek jauno klasesbiedru, kurš, kā izrādās ir neredzams un dzīvo purvā, kurā mitinās visi neredzamie cilvēki (tik tālu viss it kā būtu OK), bet tad sākas savārstījums par to, kā meitenes pašas dodas uz purvu, lien akacī, lai tiktu noslēpumainajā pasaulē. Tad atklājas, ka viņām ir kāda saistība ar šo dīvaino purva pasauli. Un tā tālāk, un tā tālāk… Lai arī bērnu grāmata, mēs to lasījām ļoti garlaikoti un smagnēji. Pat Roberts, kuram parasti ir daudz jautājumu par sižetu, kurš analizē dzirdēto un izlasīto, šķiet, no šīs grāmatas nogura. Gluži kā es, savulaik skolas laikā lasot Nameja gredzenu.

Ja plānojat tieši tagad iegādāties kādu jaunu bērnu grāmatu, iesaku “Roņpils purva stāsts” vietā tomēr izdarīt izvēli par labu kādai citai grāmatai.

Share: