Kas to būtu domājis, ka kādreiz priekšroku došu kriminālromāniem. Acīmredzot, tas mantojumā no tēva, kuram Agatas Kristi detektīvi un citas nervu kutinošas grāmatas bija iemīļota lasāmviela.

Šonedēļ manās rokās nonāca Rolandas Bulas “Sīnāja kalna lieta”. Plāna, velns! Kriminālromāniem taču jābūt divtik bieziem, lai kārtīgi izkutinātu nervus. Bet neko, lasīju, cerot, ka laba būs.

“Zelta meitene” nu reiz ir tā grāmata, kuru jāizlasa gan tiem, kuriem ar salkaniem dāmu romāniem īsti nepatīk krāmēties, bet melnie krimiķi šķiet par smagu. Šī ir grāmata, kas filigrāni laipo kaut kur pa vidu mīlestības ainiņām un kriminālām darbībām.

Es varu likt galvu ķīlā, ka, iesākuši lasīt Kontinenta izdoto “Zelta meitene”, nevarēsiet apstāties, kamēr nebūs aizvērts pēdējais vāks. Tas, par spīti tam, ka it kā jau pašā sākumā var nojaust, kurš būs vainīgais, taču īstas ticības tam nav. Un, pat ja prāts kādā momentā sāk noticēt sākotnējai versijai, nepārtraukti sev uzdod jautājumus, kāpēc? Kāpēc tā notika?