Līza Džūela “Zelta meitene”

“Zelta meitene” nu reiz ir tā grāmata, kuru jāizlasa gan tiem, kuriem ar salkaniem dāmu romāniem īsti nepatīk krāmēties, bet melnie krimiķi šķiet par smagu. Šī ir grāmata, kas filigrāni laipo kaut kur pa vidu mīlestības ainiņām un kriminālām darbībām.

Es varu likt galvu ķīlā, ka, iesākuši lasīt Kontinenta izdoto “Zelta meitene”, nevarēsiet apstāties, kamēr nebūs aizvērts pēdējais vāks. Tas, par spīti tam, ka it kā jau pašā sākumā var nojaust, kurš būs vainīgais, taču īstas ticības tam nav. Un, pat ja prāts kādā momentā sāk noticēt sākotnējai versijai, nepārtraukti sev uzdod jautājumus, kāpēc? Kāpēc tā notika?

Stāsta galvenā varone ir Lorela, trīs bērnu māte, kura šķīrusies no sava vīra, jo mīļotās meitas Elijas pazušana pirms desmit gadiem sirdī iecirtusi tik lielu rētu, ka sieviete tai vienkārši nespēj pārkāpt pāri. Kaut kā viņa tomēr savu dzīvi turpina, nezaudējot cerību kādreiz uzzināt, kas noticis ar Eliju, kura aizgāja no mājām neko nesakot. Te kādu dienu kafejnīcā Lorela satiek kādu šarmantu vīrieti, ar kuru izveidojas attiecības, taču tad, kad pienāk brīdis, kad Lorela iepazīstas ar Floida jaunāko meitu, viņa ir šokēta, jo… mazais meitēns tik ļoti līdzinās viņas reiz pazudušajai Elijai.

Spriedze, mīlestība, cerības. To visu apvieno Līzas Džūelas “Zelta meitene”, atklājot, ka pat cilvēkam, kurš no malas šķiet pati pilnība, var būt savi melnie noslēpumi, kurus tas nēsā kā smagus akmeņus līdzi gadiem. Tā teikt, katram no mums skapī ir pa kādam skeletam. Dažiem tikai šie skeleti ir ļoti šausminoši.

 

Share: