Rolanda Bula “Sīnāja kalna lieta”

Kas to būtu domājis, ka kādreiz priekšroku došu kriminālromāniem. Acīmredzot, tas mantojumā no tēva, kuram Agatas Kristi detektīvi un citas nervu kutinošas grāmatas bija iemīļota lasāmviela.

Šonedēļ manās rokās nonāca Rolandas Bulas “Sīnāja kalna lieta”. Plāna, velns! Kriminālromāniem taču jābūt divtik bieziem, lai kārtīgi izkutinātu nervus. Bet neko, lasīju, cerot, ka laba būs.

Izlasīšanas ātrums – trīs vakari. Domājams, būtu arī viens vai divi vakari, ja būtu par kripatiņu vairāk spriedzes.

Romāns attaino dzīvi kādā Latvijas pilsētas sektā (ja gribat, varat to saukt arī par reliģisku kopienu), kuras bosu kādā pirmdienā piemeklē pavisam nelāgs liktenis, lai gan pirms tam it kā par to, ka labi nebūs, liecinājuši dažādi priekšvēstneši. Kad nu Juris Zvirbulis ar Asnāti Griezi ķeras klāt pie lietas risināšanas, atklājas, ka ne jau visi draudzē ir tik balti un pūkaini, kā tiek sludināts, kā rezultātā vēlēt ļaunu draudzes ģimenei varētu pat vairāki, tomēr beigu beigās atklāsies, ka ir arī reizes, kad dunci mugurā iedurt var vistuvākais un dārgākais.

Lapa pēc lapas lasās veikli un raiti, un uzreiz ir jūtams, ka autore nav ar pliku roku ņemama, jo pazīst drēbi, tāpēc situācijas ir aprakstītas gana ticami, tomēr kaut kā man pietrūkst. Gluži neviļot ik vakaru lasot “Sīnāja kalna lieta”, atkal un atkal pieķēru sevi pie domas, kā gan visu šo būtu aprakstījusi krimiķu pavēlniece Dace Judina? Noteikti būtu sulīgāk, būtu vairāk dvēseles un sirds iekšā. Tā, ka lasot vajag gaudot līdzi par netaisnību un esi gatavs pašas rokām nomušīt slikto. Šajā gadījumā man šī visa izlasītajā romānā pietrūka. Bija labi, bet ne uz 100.

Share: