Atzīšos, ka sākotnēji “Krieva āda” bija nolikusi tālākā plauktā ar domu, ka gan jau kādreiz izlasīšu, kad nu galīgi nekā cita nebūs, ko lasīt. Iemesls? Muļķīgs. Tā drūmi pelēkā vāka krāsa un bilde. Kur vēl muļķīgāka atruna, ne? Ja vien būtu sevi ātrāk pierunājusi pieķerties pie lasīšanas, bet ko nu vairs. Izlasīts ir, un par to Banija priecīga, jo plānā grāmatiņa ir kā reiz lasāmviela vienam vakaram.