Dace Rukšāne “Krieva āda”

Atzīšos, ka sākotnēji “Krieva āda” bija nolikusi tālākā plauktā ar domu, ka gan jau kādreiz izlasīšu, kad nu galīgi nekā cita nebūs, ko lasīt. Iemesls? Muļķīgs. Tā drūmi pelēkā vāka krāsa un bilde. Kur vēl muļķīgāka atruna, ne? Ja vien būtu sevi ātrāk pierunājusi pieķerties pie lasīšanas, bet ko nu vairs. Izlasīts ir, un par to Banija priecīga, jo plānā grāmatiņa ir kā reiz lasāmviela vienam vakaram.

Pēc pirmās lapas pat nepamani, kā apēstas jau nākamās 10, tad vēl 100. Lieliska, nesamudžināta valoda, spilgti atainoti galvenie varoņi un situācijas, par kurām tik daudz dzirdēts. Un pāri visam, protams, mana dzimtā Liepāja, kurā noris romāna notikumi, tā vēl vairāk paspilgtinot klātesamības sajūtu.

Stāsts ir par laiku, kad beidzies karš, valda krievi. Vietējie iedzīvotāji sadalās daudzās grupās. Vieni kļūst zemāki par zāli, lai tikai nedurtos acīs, citi tautības nešķiro, vēl kāds atmet jebkādu sirdsapziņu un ierindojas starp tiem, kuri var nodot pat tuvāko sava personīgā labuma dēļ, savukārt ir arī latvieši, kuri savu muguru tur stingru un galvu augstu paceltu, krievus nolādot par visu, ko tauta pārdzīvojusi, nešķirojot iebraucējus labajos un sliktajos.

Un te arī Emīlija, kura palikusi laukos ar bērnu uz rokām, pēc zaudētās ķīmiķes karjeras, ir gatava mīt gredzenus ar vienkārši vīru, lai tiktu vismaz uz Liepāju, ja Rīga vairs nespīd. Šeit arī tā pa īstam sākas Emīlijas samezglotais ceļš, jo ar katru dienu noprecētais vīrs šķiet aizvien nemīlamāks, taču projām neskriesi, jo viņš padevis grūtā brīdī roku, lai viņa tiktu uz Liepāju, taču sirds lēkā kā negudrs trusis, kādā pasākumā satiekot krievu, kurš šķiet kā īsta dimanta zvaigzne plašajā debesu jumā.

Uzskati par labajiem un sliktajiem cilvēkiem šķiro ne tikai tautu, bet atsvešina arī pašu ģimeni, kā tas iezīmējas arī Emīlijas dzīves ceļā. Tā vien šķiet, ka ar savu vecāko meitu Meldru viņa visu dzīvo nodzīvo kā tramvaja sliedes – it kā viena otrai blakus, taču vienmēr paralēli un nekad nekrustojoties. Pirmā nesaprot otro, bet otrā – pirmo. Dacei Rukšānei izdevies ideāli salāgot abu sieviešu dzīves stāstu gājumus, jo lasot te vienas domas, ar visām 4 pārdzīvo par māti, savukārt, tiekot līdz Meldras stāstam, jūti līdzi meitai, neizprotot mātes rīcību. Kā tenisa bumbiņa, kā karstais kartupelis, kas visu laiku tiek mētāts no vietas rokas otrā.

Skaudri, taču domājams, ka šādi kadri, kādi atainoti “Krieva āda” lappusēs, bijuši un turpina būt ne vienā vien latviešu ģimenē.

Neskati vīru pēc cepures. Ja nepatīk grāmatas vāks, tas nenozīmē, ka iekšiņa arī nepatiks. Ja nepatīk cilvēka tautība, jo tauta, no kuras viņš nācis, sastrādājusi zvēru darbus, tas vēl nenozīmē, ka arī konkrētais cilvēks iekšēji ir slikts.

Share: