Daces Judinas un Artura Nīmaņa rakstītie romāni sērijā “Laika stāsti” ir kā vecmāmiņas tikko ceptā ābolmaize, kas māju piepilda ar sirsnīgu aromātu, kas apvij gluži kā apskāviens. Šīs sajūtas nepamet ne mirkli visa romāna garumā, jo teju ik lappusē vari saskatīt kopsakarības ar savas dzimtas vēsturi un ceļu. Jā, domājams, reti kura ir tā ģimene Latvijā (ja vispār tāda ir), kas būtu visos laikos izlavierējusi bez raizēm, sāpēm un cirtieniem dvēselē. Ja ne laika varas cirstiem, tad līdzcilvēku vai pašu ģimenes locekļu gan.