Dace Judina, Arturs Nīmanis “Viļņos”

Daces Judinas un Artura Nīmaņa rakstītie romāni sērijā “Laika stāsti” ir kā vecmāmiņas tikko ceptā ābolmaize, kas māju piepilda ar sirsnīgu aromātu, kas apvij gluži kā apskāviens. Šīs sajūtas nepamet ne mirkli visa romāna garumā, jo teju ik lappusē vari saskatīt kopsakarības ar savas dzimtas vēsturi un ceļu. Jā, domājams, reti kura ir tā ģimene Latvijā (ja vispār tāda ir), kas būtu visos laikos izlavierējusi bez raizēm, sāpēm un cirtieniem dvēselē. Ja ne laika varas cirstiem, tad līdzcilvēku vai pašu ģimenes locekļu gan.

Autoriem lieliski izdodas aprakstīt vietas, situācijas un laiku, liekot notikumus izdzīvot teju pašu acīm (nu, ja vien lasītāju daba nav apveltījusi ar totāli bēdīgu iztēli), iemetot romānā arī pa kādam pipariņam. Gluži kā “Viļņos”, kur viens no galvenajiem varoņiem ir puisis ar mūziku sirdī, vēju matos un ģitāru līdzi kā neatdalāmu draugu. Pieskaroties festivāliem, raksturojot dažādas grupas, loģiski, ka sāku atcerēties festivālus “Liepājas Dzintars”, kas bija lielākais mūzikas notikums, kā arī leģendārās grupas “Līvi” gaitas. Domāju, tāds ir arī autoru mērķis, – katram lasītājam veidot savas asociācijas, atdzīvināt atmiņas, lai grāmatas sižets iegūtu vēl lielāku pievienoto vērtību.

Protams, Rasas un Ralfa stāsts noteikti atspoguļo daudzu Latvijas cilvēku izdzīvoto, kad likteņi savijas cieši kopā un šķiet, ka, jā, te būs stāsts ar laimīgām beigām, te atkal ceļi aiziet katrs savā virzienā, lai reiz atkal satiktos. Kas zina, vai paliktu kopā uz visiem laikiem, vai atkal izšķirtos un turpinātos dzīvot kā paralēlas tramvaju sliedes.

Starp citu, tiem, kuri jau laikus domā par Ziemassvētku dāvanu gādāšanu, “Laika stāsti” romāni būs laba dāvana tiem, kuriem patīk lasīt, kuriem patīk dzīvot līdzi cilvēku skaudrajiem likteņiem, tos šķetināt un iepazīt latviešu dzīves nianses. Gan gaišās, gan bēdīgākās. Protams, vien jāizokšķerē, lai potenciālā dāvanas saņēmēja grāmatplauktā jau nav visas šīs sērijas grāmatas.

Share: