Ketrina Krofta “Divkāršais zaudējums”

Lai mūsdienu kovidrealitātē nesajuktu prātā un atslēgtu smadzenes, jāņem rokās grāmata. Un nav obligāti jālasa ļoti nopietnu literatūru no klasikas plauktiem. Galvenais ir lasīt, jo tādējādi var kaut uz pārdesmit lappusēm aizmirst par apkārt notiekošo, tā vietā izdzīvojot citu realitāti.

Es neesmu saldo romānu piekritēja, kur par mīlestību vien runā, apkārt zied rozes un viss ir pūkains un skaists. Lai gan arī mūsu ikdienā netrūkst negatīvo ziņu, man patīk grāmatas ar kriminālo piešprici. Ketrinas Kroftas “Divkāršais zaudējums” šajā gadījumā ir perfekta izvēle.

Ir mīlestība, bet tas nav romāna galvenais akcents, ir noziegumi, ir intriga un spriedze. Visu kopā perfekti salāgojot, sanāk “Divkāršais zaudējums”, kuru, visticamāk, arī tu izlasītu triecientempā, jo ik pēc lapas gribas izlasīt vēl vienu, lai zinātu, kas būtu tālāk.

Romāns sākas ar atskatu uz pagātni, kad kādam jaunam pārim nozog vien dažus mēnešus veco meitiņu. Kā to varētu paredzēt, paiet gadi un meitenes māti uzmeklē kāda studente, kurai ir aizdomas, ka viņa varētu būt pirms padsmit gadiem nozagtā meita. Viss jau varētu šķist pavisam vienkārši – nododiet DNS analīzes un patiesība būs atklāta. Tomēr viss izvēršas pavisam savādāk, jo meitene pazūd. Sieviete kopā ar savu kolēģi veic savu izmeklēšanu, tiesa, mīlestības vārdā tajā neiesaistot savu vīru, uzskatot, ka tas varētu apdraudēt viņa veiksmīgo ārsta karjeru, un vīru tikai sāpināt. Jautājums gan, vai vīrs vispār vēlas, lai šis gadījums tiktu izmeklēts? Šāds jautājums manā prātā pavīdēja regulāri, līdz rezultātu saņēmu finālā.

“Divkāršais zaudējums” – perfekta atslodze no pandēmijas realitātes.

Share: