Inita Sila “Tango ar diviem misteriem V”

Izlasīju, lai gan pirms tam teicu, ka noteikti nelasīšu. Vakar aizšķīru pēdējo vāku Initas Silas grāmatai “Tango ar diviem misteriem V”. Grāmatas autore Inita Sila ir žurnāliste ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi sieviešu žurnālos, desmit no tiem vadījusi populārāko žurnālu Latvijā – “Ieva”. 2019.gada septembrī Initai atklāja ģenētiski mantotu (BRCA 1 pozitīvs) krūts vēzi 2.stadijā.

Apbrīnojama ir autores drosme atkailināties lasītāju priekšā un dalīties ar savu pieredzi “dejā” ar vēzi. Slimību, kas dzīvi pilnībā apgriež kājām gaisā, jo pēc šīs diagnozes vairs nekas nav tā, kā bija iepriekš. Ne velti grāmatas autore pirmos mēnešus, sataustot veidojumu, centās izvairīties no realitātes, nevēloties dzirdēt diagnozi, jo zināja, ko tas nozīmē. Ar vēzi slimojusi arī autores mamma un vecmāmiņa. Ja ne otrs misters “V”, kas pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezās Initas dzīvē, iespējams, stāsts būtu pavisam savādāks, jo tieši viņš, Initas pirmā mīlestība, atgriežoties viņas dzīvē mudināja doties pie ārsta.

Lasīju lapas pēc lapas, dzīvojot līdzi dejai ar vēzi, turot īkšķus, lai viss būtu labi. Arī mūsu ģimene zina, ko nozīmē vēzis, jo šī nezvēra dēļ pirms vairākiem gadiem no dzīves šķīrās gan opītis, gan omīte. Lai gan pagājuši jau daudzi gadi, vēl aizvien atceros to dīvaino atmosfēru Liepājas onkoloģijas slimnīcā. Sienas kliedza no sāpēm, man pašai no slimnīcā valdošās atmosfēras kļuva nelabi. Atgriežoties šajā slimnīcā pēc gadiem, lai apciemotu omīti, atmiņa uzreiz atcerējās iepriekšējo reizi, un man atkal kļuva slikti. Tagad, dzīvojot blakus Onkoloģijas centram, ik vakaru redzu, ka it visos slimnīcas logos deg gaismas. Tajos brīžos vienmēr nodomāju, kāds gan maita ir tas vēzis, ieēdoties tik daudzu cilvēku organismos, un sūtu labas domas tiem, kas cīnās par savu dzīvi un veselību Onkoloģijas centra sienās.

Abu misteru V ierašanās pilnībā izmainīja Initas līdzšinējo dzīvi, lai gan viņa jau pirms diagnozes bija ceļā uz izmaiņām. Pāri kalniem un rāpjoties ārā no dziļām bedrēm, viņa atrada sevī spēku un to, kā šo smago deju izturēt. Milzu paldies autorei, kura nebaidījās runāt par to, par ko nav pieņemts runāt, lai gan tas, noteikti, iedrošinātu daudzus vairāk pievērst uzmanību savai veselībai un neignorēt izmaiņas organismā. Manās mājās neatradīsiet nevienu pašpalīdzības grāmatu, nevienu filozofisku darbu, jo man tādus gluži vienkārši nepatīk lasīt (iespējams, tāpēc arī reizēm pārskrēju nelasot vairākas rindkopas, kurās autore citēja dažādus gudros), taču esmu pārliecināta, ka žurnāla “Kā būt laimīgais” numuru nopirkšu gan.

Rūpēsimies par savu veselību, neignorēsim izmaiņas ķermenī, cerot, ka tāpat jau būs labi un viss pāries pats no sevis! Visbiežāk, lai arī kā to negribētos, nepāries gan.

Share: