Lai mūsdienu kovidrealitātē nesajuktu prātā un atslēgtu smadzenes, jāņem rokās grāmata. Un nav obligāti jālasa ļoti nopietnu literatūru no klasikas plauktiem. Galvenais ir lasīt, jo tādējādi var kaut uz pārdesmit lappusēm aizmirst par apkārt notiekošo, tā vietā izdzīvojot citu realitāti.

Es neesmu saldo romānu piekritēja, kur par mīlestību vien runā, apkārt zied rozes un viss ir pūkains un skaists. Lai gan arī mūsu ikdienā netrūkst negatīvo ziņu, man patīk grāmatas ar kriminālo piešprici. Ketrinas Kroftas “Divkāršais zaudējums” šajā gadījumā ir perfekta izvēle.

Košās grāmatas ar sliktu tulkojumu mūsu mājās nav īpaši cieņā. Tā kā bērni tās lasa nelabprāt, tad pirms laika mūsu grāmatplauktā veicām lielo revīziju, lai atbrīvotu vietu lasāmvielai ar pievienoto vērtību. Jāteic, ka šādu revīziju veicām ne tikai tāpēc, ka daļu grāmatu, kas dažādos ceļos nonākušas līdz mūsu grāmatplauktam, bērni nelasa un tās viņiem neinteresē (cik gan var lasīt banālas pasaciņas ar nepaplašinātiem teikumiem vai arī multeņu scenārija saīsinājumus), bet arī tāpēc, ka grāmatu plaukta ietilpība ir ierobežota. Tā kā esmu no tiem, kuri no grāmatnīcas (arī virtuālās) nevar iziet vismaz bez pāris grāmatām rokā, tad kaut kas ir jādara lietas labā, lai atbrīvotu vietu jauniem pirkumiem.

Ja mazam cilvēkbērnam lielākā mīlestība ir kaķi, grāmatu plauktā obligāti jābūt grāmatai “36 un 6 kaķi”. Mūsu mazajai četrgadniecei to uzdāvināja Ziemassvētku vecītis, un jau tajā pašā vakarā ķērāmies pie lasīšanas.

Domāju, ka mans un meitas viedoklis par šo grāmatu ir diametrāli pretējs, tāpēc drīzāk der ieklausīties viņas viedoklī, jo grāmatas auditorija ir bērni, ne vecāki.

Daces Judinas un Artura Nīmaņa rakstītie romāni sērijā “Laika stāsti” ir kā vecmāmiņas tikko ceptā ābolmaize, kas māju piepilda ar sirsnīgu aromātu, kas apvij gluži kā apskāviens. Šīs sajūtas nepamet ne mirkli visa romāna garumā, jo teju ik lappusē vari saskatīt kopsakarības ar savas dzimtas vēsturi un ceļu. Jā, domājams, reti kura ir tā ģimene Latvijā (ja vispār tāda ir), kas būtu visos laikos izlavierējusi bez raizēm, sāpēm un cirtieniem dvēselē. Ja ne laika varas cirstiem, tad līdzcilvēku vai pašu ģimenes locekļu gan.

Atzīšos, ka sākotnēji “Krieva āda” bija nolikusi tālākā plauktā ar domu, ka gan jau kādreiz izlasīšu, kad nu galīgi nekā cita nebūs, ko lasīt. Iemesls? Muļķīgs. Tā drūmi pelēkā vāka krāsa un bilde. Kur vēl muļķīgāka atruna, ne? Ja vien būtu sevi ātrāk pierunājusi pieķerties pie lasīšanas, bet ko nu vairs. Izlasīts ir, un par to Banija priecīga, jo plānā grāmatiņa ir kā reiz lasāmviela vienam vakaram.

Par Žigi uzzināju reiz, kad manā Facebook jaunumu joslā parādījās viņa ziņa par piedzīvoto bērnu slimnīcā, ar ko bija padalījies kāds no maniem draugiem. No tās dienas arī virtuāli sekoju Žiga piedzīvojumiem – ceļojumiem, pārdomām un viedoklim. Citi, to uzzinot, šausminās, kā gan es varu sekot līdzi tādam rupeklim, kuram smadzeņu mazāk nekā cālim. Ziniet, man šo cilvēku tiešām žēl, ja jau neprot atšķirt publiski veidoto tēlu no realitātes, domājot, ka viss, ko ieraugi, ir patiesība. 

Jebkurā gadījumā, kad vasarā meklējām dāvanu radiniekam, man uzreiz bija variants – jāuzdāvina Žiga grāmata! Uzdāvinājām, jo lasītās atsauksmes tiešām labas, taču mēs visi labi zinām, ka labāk ir vienreiz pašam piedzīvot nekā vairākkārt dzirdēt, tāpēc pati meklēju rokā “Dienvidamerika pāris mēnešos” un ķēros pie lasīšanas.

Kas to būtu domājis, ka kādreiz priekšroku došu kriminālromāniem. Acīmredzot, tas mantojumā no tēva, kuram Agatas Kristi detektīvi un citas nervu kutinošas grāmatas bija iemīļota lasāmviela.

Šonedēļ manās rokās nonāca Rolandas Bulas “Sīnāja kalna lieta”. Plāna, velns! Kriminālromāniem taču jābūt divtik bieziem, lai kārtīgi izkutinātu nervus. Bet neko, lasīju, cerot, ka laba būs.

“Zelta meitene” nu reiz ir tā grāmata, kuru jāizlasa gan tiem, kuriem ar salkaniem dāmu romāniem īsti nepatīk krāmēties, bet melnie krimiķi šķiet par smagu. Šī ir grāmata, kas filigrāni laipo kaut kur pa vidu mīlestības ainiņām un kriminālām darbībām.

Es varu likt galvu ķīlā, ka, iesākuši lasīt Kontinenta izdoto “Zelta meitene”, nevarēsiet apstāties, kamēr nebūs aizvērts pēdējais vāks. Tas, par spīti tam, ka it kā jau pašā sākumā var nojaust, kurš būs vainīgais, taču īstas ticības tam nav. Un, pat ja prāts kādā momentā sāk noticēt sākotnējai versijai, nepārtraukti sev uzdod jautājumus, kāpēc? Kāpēc tā notika?

Mani bērni ir lieli lasītāji. Pirms gulētiešanas obligāti grāmata tiek lasīta Laumai, tad arī Robertam, neskatoties uz to, ka tūliņ jau mācīsies 2. klasē. Un ar to mūsu grāmatu lasīšanas vakari nebeidzas, jo Roberts lasa grāmatu priekšā arī man. Lasīšanas treniņš un forša kopābūšana kopā.

Vasaras sākumā iekritu grāmatas vāka dizaina lamatās, nopērkot bērniem domāto grāmatu “Roņpils purva stāsts”. Košs vāks, arī apraksts, kas liecina, ka grāmata ir par skolas bērniem… nospriedu, ka Robertam patiks, arī viņš pats, izlasot anotāciju, secināja, ka būs forša.

Man ļoti, ļoti tīk lasīt vietējo autoru darbus, kuros norises vieta nav izdomāta, bet ir patiešām reāla. Lasi un izstaigā līdzi pilsētas ielas, ieelpo jūras gaisu un atpazīsti kafejnīcu, kurā esi ēdusi pīrādziņus un dzērusi kompotu. Romāns izstrādāts līdz vissīkākajai niansei, nepalaižot garām pat vismaznozīmīgāko.

Tā ir Daces Judinas un Artura Nīmaņa darbu priekšrocība, jo viss ir pa īstam. Pateicoties autoriem es atgriezos Liepājā, izstaigāju stacijas rajonu, kopā ar vienu no galvenajiem varoņiem vizinājos pāri visai pilsētai līdz Ezerkrastam, kur, kāda sakritība, savulaik dzīvoja arī mani vecvecāki. Grāmatas pamudināta noteikti nākamreiz, kad būšu Liepājā, aiziešu arī līdz Zirga salai, kurā līdz šim vēl nekad nav būts.