Mani pozitīvi pārsteidz pašmāju autoru darbi, kuri, šķiet, vismaz pēdējā laikā aizvien biežāk nonāk manās rokās. Kāpēc es esmu “par” latviešu autoriem? Pirmkārt, ir forši atbalstīt savējos, otrkārt, man patīk, ja nav jāpārpūlē smadzenes, lai saburtotu varoņu vārdus, kas ārvalstu literatūrā dažkārt ir tik sarežģīti, ka neesmu tos iegaumējusi līdz pat grāmatas beigām. Un treškārt – man patīk latviešu autoru romāni, jo tajos ir daudzkārt vieglāk izdzīvot varoņu stāstu. Es kopā ar viņiem staigāju pa Rīgu, braucu uz Kurzemi, Vidzemi vai Latgali, vai arī eju iepirkties uz vietējo veikalu.

Brīdī, kad Margrieta tiek pie savas istabas, iepazīst savus kaimiņus, prātā atgriezos savos skolas gados, kad nereti viesojos pie klasesbiedrenes, kuras vecvecāki mitinājās komunālajā dzīvoklī. Man tā šķita savdabīga eksotika, kur virtuvē katram ir savs skapītis, pie ieejas durvīm ir neskaitāmi zvani ar dzīvokļa iemītnieku uzvārdiem, savukārt labierīcības uz visiem – vienas. Tad nu stāvi rindā un mīņājies, ja Tava vajadzība sakrīt ar brīdi, kad arī kaimiņu istabas iedzīvotājam ir tāda pati vajadzība.

Ja jums meitene ar oranžiem matiem līdz šim ir asociējusies tikai ar Pepiju Garzeķi, tad ziniet, ka neesat gana aktīvi sekojuši mūsdienu literatūras un multeņu pasaulei. Vienu dienu pastaigas laikā ar Robertu pārrunājām nesen lasītās grāmatas, un dēls iesaucās: “Tu atceries to meiteni ar oranžajiem matiem?” Ko es? Atbildēju, ka, protams, atceros. Tā taču ir Pepija Garzeķe! Un te nu es cietu pilnīgu izgāšanos, jo… dēls mani izlaboja, ka tā nav nekāda Pepija, tā ir Bize!

Kai Āreleidas “Pilsētu dedzināšana” ir grāmata, kuru es gribētu izlasīt vēl vienu reizi. Skaudrs, sāpīgs un reālistisks kādas meitenītes Tīnas atmiņu stāsts par viņas bērnību un tēva lomu ģimenē.

Lai gan Tīnas ģimenes bērnība rit pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, visas problēmas un sadzīvi tikpat labi varētu pārnest uz šodienu, jo, nomainoties dekorācijām un datumam kalendārā, cilvēku domāšana, vājības un atkarības nemainās. Kādas tās bija pagājušajā gadsimtā, tādas tās turpina būt arī mūsdienās.

Grāmata “Nāve brauc ar Audi” ir diametrāli pretēja stāstam, kuru biju uzbūrusi savā prātā, vadoties pēc nosaukuma. Biju iedomājusies, ka stāsts būs par kādu pārdrošu jaunieti, kuram patīk pārgalvīgā ātrumā vizināties ar savu melno auto, tādējādi apdraudot citus, kā rezultātā viņš iesaukts par nāvi. Taču Kristians Bangs Foss ir uzbūris pilnīgi savādāku stāstu. Patiesībā, varētu teikt, ka daudz, daudz labāku par to, kuru biju iztēlojusies savā prātā, vadoties pēc grāmatas nosaukuma.

Kā es iekritu! Kauns atzīties savā nezināšanā, taču nosaukums “Kā romāns” mani vedināja domāt, ka tas patiešām ir romāns. Nu, ja ne patiešām, tad gandrīz gan. Iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc ar lielu entuziasmu ķēros pie tās lasīšanas. Un tad nu mēs “atbraucām”. Vienubrīd šķita, ka atgriežos skolas laikā, kad obligātajā literatūrā bija “Nameja gredzens”. To lasīju ar nežēlīgām ciešanām un mocībām, par katru izlasīto lappusi sev apsolot kādu prieciņu vai dāvanu.

Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.

Pirmo reizi mūsu rokās nonākusi izdevniecības “Liels un mazs” grāmata. Iepriekš par izdevniecības sasniegumiem biju lasījusi tikai presē un uz jaunākajiem izdevumiem skatījusies tikai caur Instagram smukbildītēm. Bet beidzot te nu mēs esam! Var teikt, ka jau ar pirmo grāmatu esam iekrituši pilnīgā “Liels un mazs” atkarības jūgā.

Burvīgas ilustrācijas un sirsnība, kas caurvij ikvienu stāstu. Tāda ir Tīa Selli grāmata “Mia ir priecīga”. Bērniem noteikti patiks, ka dažviet grāmata lappusēs apslēpts arī pa kādam pārsteigumam –  te skapī apslēpts stāsta turpinājums, te – aiz apsnigušajiem kokiem noslēpušies meža iemītnieki.

Ja pavisam godīgi, tad vizuālā noformējuma dēļ es šo grāmatu iespējams pati nemaz nenopirktu. Nu, patīk man pūkainie un mīlīgie dzīvnieciņi daudz vairāk nekā tādi plakani un modernizēti zvēriņi. Taču bērni domā daudz savādāk.