Grāmata, kurai kaut kādā veidā biju paskrējusi garām, un, ja ne vien ieteikums no manas skolotājas to izlasīt, noteikti šo pērli tā arī būtu palaidusi garām.

Grāmata, kas ierauj notikumu virpulī, kas liek izdzīvot katru varoņu piedzīvojumu un sāpi, un visu saskatīt pašam ar savām acīm. Dažkārt pieķēru sevi domājam, ka diez vai 1939./1941. gadā cilvēki runāja tādā pašā sarunvalodā kā mēs šodien, bet centos no šīs domas paiet malā. Bet tas arī vienīgais, kam varētu piesieties. Notikumi aprakstīti tik dzīvi, ka visu laiku sajutos kā viena no grāmatas varonēm. Tiesa, es nepiedalījos notikumos, bet stāvēju malā un visā notiekošajā noraudzījos ar savām acīm.

Katru vakaru satikšanos ar sunīšiem Tango un Tūtiņu Roberts gaidīja ar lielu aizrautību. Un kā gan negaidīt, ja Mārai Zālītei ir izdevies tik labi iedzīvināt sunīšu pārdzīvotos notikumus. Stāsta priekšrocība tā, ka norise notiek tepat Latvijā nevis kādā izdomātā pasaulē vai aizokeāna zemē. Bērzciems, Apšuciems, Abragciems, Rīgas jūras līcis. Viss ir kā ar roku sasniedzams un pazīstams.

Dažkārt gan latviešu autori, vēloties skriet līdzi saviem ārzemju kolēģiem, rada tik sarežģītus stāstus, ka ne galveno varoņu vārdus saburtot, savukārt vecākam vēl jākļūst par sava veida tulku, kas bērnam notikumus izskaidro viņam saprotamāk. Tad nu ar Tango un Tūtiņu viss ir savādāk – Roberts bez problēmām atcerējās iepriekšējā un vēl senākās dienās lasīto nodaļu notikumus, varēja atstāstīt, atcerējās vietu nosaukumus, notikumus.

Sirsnīgi un mīļi. Tāpēc, ja vēlaties papildināt savu bērnu grāmatplauktu, tad ar šo grāmatu nebūs nošauts greizi. Izlasīsiet vienreiz un pēc laika noteikti atkārtoti.

Visa pamatā stāsts par diviem sunīšiem, kuri iecerējuši braukt ciemos pie krustmātes. Un kurstmāte cep tik gardas kotletes. Mmmmm! Tad dažādu notikumu dēļ ar vilcienu pie krustmātes aizbrauc tikai Tūtiņa, bet Tango nākas pārdzīvot dažādus notikumus, satikt dažādus cilvēkus, arī tādus, kuriem nav tie labākie notikumi. Grāmata, kurā nav viss tikai rozā toņos un ar spīguļiem. Te ir arī sava realitāte, kura lieku reizi atgādina, ka ne visiem var uzticēties, ne visiem cilvēkiem ir labi nodomi.

Vai Tev, skatoties uz citu perfektajām bildēm un “storijiem” Instagram, nekad nav bijusi doma, ka citiem nu gan ir tik perfektas dzīves. Nu, gluži kā no žurnālu vāka. Vienmēr perfekts grims, matu saknes nekad neataug, vienmēr saskaņotas drēbes, dizaineru nieciņi uz plauktiem istabā un perfekti bērni. Goda vārds, skatoties uz šīm noslīpētajām bildītēm, sāc domāt, kas gan ar mani nav kārtībā, ja katru nedēļas nogali neeju uz restorānu, reizi ceturksnī nebraucu ceļojumā un dienas neiesāku ar lēnīgu kafijas malkošanu. Nu, labi, es kafiju nemaz nedzeru, bet arī rīti nav nekādi prātīgie – tie ir sarēķināti līdz pēdējai sekundes simtdaļai, un, ja kaut kas noiet greizi, tad sākas īsta elle.

Lūk, šī ir izcila grāmata brīžiem, kad viss, ko vēlies, ir atslēgties no ikdienas rūpēm un raizēm. Grāmatu lasīju trolejbusā ceļā uz darbu vai mājām, un šīs bija tās reizes, kad man nebija iebildumu, ja sabiedriskajam transportam nācās pastāvēt sastrēgumā, jo viss, ko es gribēju, bija lasīt un lasīt. Tik ļoti, ka es biju gatava vakarā neiet laicīgi gulēt, lai uzzinātu tālākos notikumus

Es ilgi gaidīju līdz brīdim, kad šī grāmata nonāks manās rokās, jo visi pieteikumi sķita tik daudzsološi. Es pat biju šo grāmatu atzīmējusi savā sarakstā, kas man noteikti jāizlasa 2019.gadā.

Un te nu es esmu. Ar grāmatu rokās, bet šauboties, vai tikšu līdz pēdējam vākam. Patiesībā, parasti blogā nonāk tikai tās grāmatas, kuras esmu izlasījusi no sākuma līdz galam, bet par šo mani māc šaubas.

Pirmā grāmata, kuru izlasīju no Dainas Avotiņas daiļrades, tik ļoti iepatikās, ka meklēju nākamo. Un atradu – Divas koka karotes un roze. Ja vien jums ir iespēja, izlasiet. Noteikti izlasiet!

Ir grāmatas, kuru pirmajās lappusēs jau viss ir skaidrs, kas nozīmē, ka viss turpmākais saturs būs tikai “ūdens liešana” un neveiksmīga patērzēšana, bet ir grāmatas, kuru autori ir parūpējušies par tādu spriedzi, ka neatslābsti līdz pat pēdējam vākam. Un vēl pat pēc grāmatas izlasīšanas prātā margo dažādus turpmākās situācijas turpinājumu variantus.

Mani aizrauj literatūra, ar kuras starpniecību varu labāk iepazīt Latvijas vēsturi, tās iedzīvotāju likteņus. Tāpēc ar lielām cerībām ņēmu rokās no skata varbūt necilo Dainas Avotiņas grāmatu “Vīramāte”.

Mani pozitīvi pārsteidz pašmāju autoru darbi, kuri, šķiet, vismaz pēdējā laikā aizvien biežāk nonāk manās rokās. Kāpēc es esmu “par” latviešu autoriem? Pirmkārt, ir forši atbalstīt savējos, otrkārt, man patīk, ja nav jāpārpūlē smadzenes, lai saburtotu varoņu vārdus, kas ārvalstu literatūrā dažkārt ir tik sarežģīti, ka neesmu tos iegaumējusi līdz pat grāmatas beigām. Un treškārt – man patīk latviešu autoru romāni, jo tajos ir daudzkārt vieglāk izdzīvot varoņu stāstu. Es kopā ar viņiem staigāju pa Rīgu, braucu uz Kurzemi, Vidzemi vai Latgali, vai arī eju iepirkties uz vietējo veikalu.

Brīdī, kad Margrieta tiek pie savas istabas, iepazīst savus kaimiņus, prātā atgriezos savos skolas gados, kad nereti viesojos pie klasesbiedrenes, kuras vecvecāki mitinājās komunālajā dzīvoklī. Man tā šķita savdabīga eksotika, kur virtuvē katram ir savs skapītis, pie ieejas durvīm ir neskaitāmi zvani ar dzīvokļa iemītnieku uzvārdiem, savukārt labierīcības uz visiem – vienas. Tad nu stāvi rindā un mīņājies, ja Tava vajadzība sakrīt ar brīdi, kad arī kaimiņu istabas iedzīvotājam ir tāda pati vajadzība.