Burvīgas ilustrācijas un sirsnība, kas caurvij ikvienu stāstu. Tāda ir Tīa Selli grāmata “Mia ir priecīga”. Bērniem noteikti patiks, ka dažviet grāmata lappusēs apslēpts arī pa kādam pārsteigumam –  te skapī apslēpts stāsta turpinājums, te – aiz apsnigušajiem kokiem noslēpušies meža iemītnieki.

Ja pavisam godīgi, tad vizuālā noformējuma dēļ es šo grāmatu iespējams pati nemaz nenopirktu. Nu, patīk man pūkainie un mīlīgie dzīvnieciņi daudz vairāk nekā tādi plakani un modernizēti zvēriņi. Taču bērni domā daudz savādāk.

Es tik ļoti vēlētos, lai man būtu tāds vectēvs kā puisēnam Tonīno. Sirsnīgs, dzīvesgudrs, pieredzes bagāts un paraugs ikvienam mazam bērnam.

Mazajai grāmatiņai piemīt maģija – tās tulkotāja ir parūpējusies, lai valoda būtu raita un viegli uzverama, savukārt dizaineri – lai tās vizuālais noformējums būtu neuzbāzīgi elegants. Patiesībā, šī ir lieliska dāvana gan pieaugušajiem, gan arī gados jaunākiem lasītājiem.

Jo tuvāk nāk brīdis, kad jāatgriežas darbā, kas nozīmē mazāk laika dažādām blakus nodarbēm, jo lielāka ir mana apņemšanās izlasīt aizvien jaunas grāmatas. Pēdējā laikā grāmatas burtiski apēdu. Un savādāk jau nemaz nevar, ja ceļi krustojas ar tik interesantu lasāmvielu, kā, piemēram, Ingunas Ulas Cepītes “Ulsiks”.

Ja vien man būtu cepure, es to noņemtu latviešu autoru priekšā, jo pēdējā laika sniegums man tīk aizvien vairāk un vairāk. Jāteic, ka mūsu rakstniekiem ir iekšā milzu talants un spēja ar saviem darbiem aizraut lasītājus. Katrā gadījumā, vismaz mani jau nu noteikti.

Kad manās rokās nonāca “Ulsiks”, pirmās lappuses lasījās ļoti lēni. Tiesa, ne tāpēc, ka grāmata neinteresanta, nē. Tāpēc, ka kāds nepārtraukti raustīja aiz piedurknes, jo vajag ūdentiņu, paēst, vajag paspēlēties un iziet laukā. Bet laikā, kad visi mazie mājas gariņi bija devušies pie miera, es grāmatu burtiski apēdu. Tik sirsnīga un patiesa lasāmviela sen nebija nonākusi manās rokās.

Stāsts ir par mazo Ulu, par viņas redzējumu uz pasaulē notiekošo. Par to, kā ir dzīvot tad, ja Tavi vecāki ir slaveni diriģenti un mājās ik pa brīdim viesojas kāds onkulis vai tante, kurš it kā ir slavens, taču mazajai Ulai viņu vārdi neko neizsaka. Nu, strādā viņas tētis konservu mājā, strādā. Nu, viņas vecāki diriģē tās zelta meitenes, diriģē. Un kas par to? Labi, no koru braucieniem uz ārzemēm māmiņa vienmēr atved košļājamās gumijas, taču Ulsika sirds ir tik laba, ka viņa tūlīt pat aizskries uz pagalmu ar jauniegūtajiem gardumiem padalīties.

Grāmata sirsnīgā valodā atklāj Ulsika bērnībā piedzīvotos notikumus no bērnu skatpunkta. Kā kopā ar omīti devās vasaras atvaļinājumos, ar ko beidzās ģimenes sapnis par Ulsiku kā dārziņskolas bērnu, par to kā Ulsiks vienmēr bija labākā publika vecāku diriģetajam korim, un kā pirmo reizi mūžā brauca uz ārzemēm, kas, kā izrādās, nemaz nav īstas ārzemes. Ja vien kaut dienu no sava apzinātā mūža esi nodzīvojis padomju gados, lasot grāmatu noteikti regulāri iesauksies – jā, jā, es atceros, kā tas bija! Vismaz man tā bija brīdī, kad Ulsiks krāja kapeiciņas, lai nopirktu gāzēto ūdeni ar sīrupu (kurš gan neatceras tos īpašos dzērienu automātus), vai arī ar puspavērtu muti stāvēja pie slavenā Bērnu pasaules skatloga, kur bija uzburta īsta pasaku valstība.

Sirsnīgi, mīļi un aizraujoši. Tā varētu raksturot grāmatu “Ulsiks” trīs vārdos.

Nezinu, varbūt pie vainas briedums, taču pēdējā laikā aizvien biežāk ārzemju autoru vietā izvēlos lasīt pašmāju rakstītāju darbus. Šeit speciāli izvairījos no vārda “rakstnieku”. Kāpēc? Par to tālāk.

Pagājušā gada nogalē dzirdēju daudzus runājam un pārspriežam novembra sākumā izdoto mākslinieka Aivara Vilipsōna un rakstnieces Noras Ikstenas kopdarbu “Ārprātija piedzīvojumi”. Vieni sarka, citi slavēja, citi šausminājās par autora valodu, vēl kāds to atzina par labāko Ziemassvētku dāvanu. Nespēdama palikt vienaldzīga, arī es tvēru rokā daudz aprunāto grāmatu un… “apēdu” to vienas diennakts laikā par spīti diviem mājās esošiem bērniem, kuri mammu nepārtraukti rausta aiz piedurknes, jo vajag padzerties, vajag samīļot, vajag paspēlēties, vajag, vajag…

Lai gan Vilipsōnu dzīvē nekad neesmu redzējusi, kur nu vēl ar viņu runājusi, darba valoda ir tieši tāda, kādā, manuprāt, mākslinieks arī varētu ikdienā runāt – sulīga, vienkārša, bez pretenzijām uz izsmalcinātību. Tiesa, vecmāmiņai Ārprātija piedzīvojumus nedāvinātu, jo oma aizietu ar sirdi, lasot mākslinieka vaļsirdīgos tekstus.

Delverīgie un īsie stāsti atklāj Vilipsōna dzīvesstāstu no pirmās dzīves dienas līdz brīdim, kad mākslinieka vārds liekus komentārus vairs neprasa. Jā, šķiet, tieši atslēgvārdi “delverīgie” un “īsie” ir panākuma atslēga, kāpēc grāmata tik ilgu laiku noturējusies topu virsotnēs, jo, atšķirībā no citiem biogrāfiskiem stāstiem, kuros autors smalki cenšas atstāstīt visus vēsturiskos notikumus, minot gadu skaitļus un citas nianses, Vilipsōns ar saviem anekdotiskajiem stāstiņiem viegli peld pa dzīvi, nepiešķirot lielu nozīmi datumiem. Patiesībā, pieļauju, ka mākslinieks, kurš, ņemot vērā grāmatā minēto draudzību ar dažādiem stiprākiem dzērieniem, kalendārā katru dienu nemaz neieskatās. Tieši tāpēc, kādi gan vēl tur datumi un gada skaitļi! Jātver dzīve vieglāk!

Sulīgi, īsi, bez liekas ūdens liešanas un apcakināšanas.

Ziniet, kā man bija ar Ārprātija piedzīvojumu lasīšanu? Es sev nosolījos, ka pirmajā dienā izlasīšu tikai x lappuses. Kad biju izlasījusi, apsolīju, ka vēl tikai 10 minūtes palasīšu. Un tā pēc 10 minūtēm sekoja vēl 10 minūtes, vēl 10 minūtes. Dažbrīd mājinieki domāja, ka esmu nedaudz sajukusi prātā, jo lasīju un smējos. Nu, kā var nesmieties, lasot, piemēram, dzejolīti par līķi un rīsu.

Īsumā par Vilipsōna un Ikstenas kopdarbu – viegli pastāstiņi tiem, kuri izslāpuši pēc kaut kā vieglāka nekā ziņu portālu virsraksti, kas vēsta, ka jau atkal viss ir slikti. Brīdinājums gan intelektuāļiem un sausiņiem – ejiet grāmatai ar līkumu! Jums tā noteikti nepatiks, jo pilnīgi un galīgi neatbilst pareizas dzīves, pareizas valodas standartiem.

Pieteikumā lasot, ka grāmata ir par karu, prātā jau uzbūru aptuveno stāstu – noteikti Berta tiek izsūtīta uz Krievzemi un tur jau tālāk cīnās par savu eksistence. Kļūdījos.

Pēdējā laikā aizvien biežāk izvēlos lasīt vietējo autoru darbus. Tāpēc, ka tulkojumi dažkārt ir tik grūti lasāmi, ka tikpat labi es varētu lasīt medicīnas enciklopēdiju. Un latviešu autoru radītie tēli dzīvo tepat, starp mums, Latvijā. Lasot grāmatu, vari aizvērt acis un uzburt ainiņu, kā grāmatas varonis pastaigājas pa kādu zināmu, grāmatā aprakstītu Latvijas vietu. Un tas vien jau ir kā bonuss, ļaujot varoņa dzīvi izdzīvot daudz spilgtāk, emocionālāk un privātāk.

Bet par Bertu. Par Melno Bertu. Mārai Jakubovskai ir izdevies radīt stāstu, kas pilnībā ierauj sevī. Es kopā ar Bertu aizbraucu līdz Krievzemei, pārdzīvoju par pielūdzēju, kurš galu galā noprecēja Inci ,un sajutu sirsniņā to smeldzi par Koļas attieksmi. Es izdzīvoju līdzi Bertas dzīvei, iztēlojoties, kā viņas mati pamazām top aizvien baltāki. Un pēc visa dzīvē pārciestā nemaz nevarētu būt savādāk.

Liktenis Bertu nav žēlojis, tāpēc viņa, lai nesāpētu vēl vairāk, ir nocietinājusies un uzbūrusi ap sevi neredzamu sētu, lai neļautu pēc visa pārciestā vēl kādam nodarīt sev pāri. Gluži kā cāļu māte viņa cenšas pasargāt savas meitas, mēģinot tās nosargāt no sliktajiem preciniekiem. Vai izdodas? Uz šo jautājumu atbildēs grāmata… Tikai pačukstēšu, ka, vismaz man, lasot grāmatu, ik pa laikam pie sevis bija jādomā – nu, kad gan viņai dzīvē paveiksies? Kad liktenis Bertu pažēlos un ļaus beidzot baudīt dzīvi nevis nepārtraukti par kaut ko satraukties, bažīties un iztēloties nākotnes drūmākos scenārijus?

Vēl īpašāku grāmatas lasīšanu padara tajā nopublicētās Bertas Dēliņas fotogrāfijas. Apskatot tās, saproti, ka tas viss nav izdomājums. Stāsts ir par īsta cilvēka likteni. Berta ir dzīvojusi starp mums.

Šķiet, pagājusi vesela mūžība kopš brīža, kad varēju mierīgi apsēsties un vakarā palasīt grāmatu. Nu, es domāju grāmatu pēc savas izvēles, nevis pasaku par pelēnu Peksi, Runci Punci vai sunīti Mārliju. Tādēļ Bāreņu vilciena lasīšana ievilkās vairāku mēnešu garumā.

Zini, ir tādas grāmatas, kuras nevari iesākt lasīt. Pirmās lappuses izmoci ar sakostiem zobiem un pēc tam met mieru, jo saproti, ka nav jēgas sevi mocīt, jo lasāmviela neuzrunā un daudz lietderīgāk būtu darīt ko tādu, kas sagādā lielāku prieku. Un ir vēl tādas grāmatas, kurās varoņu ir gandrīz tikpat daudz kā vecajā, labajā papīra telefongrāmatā. Šādās reizēs jau nākamajā dienā vairs neatceries, kurš kuru, kurš ar kuru utt. Tāpēc Kristīnas Beikeres-Klainas Bāreņu vilciens man bija kā īsta medusmaize. Nesamudžināts sižets, viegli izsekojami dzīvesstāsti, loģisks izklāsts un saprātīgs skaits varoņu.

Jāteic, ka šo grāmatu var lasīt tad, kad tiešām gribi izdzīvot stāstu un izbaudīt lasīšanas procesu nevis nomocīt savas smadzenes.

Šis ir stāsts par Molliju un Vivjenu. No pirmā skata abas ir tik atšķirīgas, viņas šķir vairāki desmiti gadu, taču tajā pašā laikā autore pierāda, ka cilvēku likteņos varam sameklēt līdzības.

Ja priekšroku dod romāniem, kuros valda intrigas un slepkavības, tad Bāreņu vilcienu labāk atstāj plauktā. Lai gan… domāju, ka nenožēlosi ne minūti sava laika, kuru būsi veltījis, lasot šo grāmatu. To caurstrāvo sirsnība, draudzība, dzīves skarbums un realitāte. Nekādu rožainu plīvuru, izskaistināti un pārsaldināti dzīves likteņi.

Ja meklē kādam grāmatu lasītājam dāvanu, tad zini, ka šī būs pareizā izvēle!

Pēdējā laikā aizvien biežāk mans skatiens bibliotēkas plauktā apstājas pie latviešu autoru grāmatām. Te izlasītas vairākas Daces Judinas grāmatas, te viena vakara laikā ar kāru muti notiesāti Daces Rukšānes „Mīlasstāsti”, tādēļ, iegājusi azartā, turpināju raitiem soļiem iepazīšanos ar mūsdienu latviešu literatūras autoru darbiem. Līdz ar uzslavām gan jāteic, ka ne vienmēr bibliotēkā nolūkoto grāmatu arī izlasu no vāka līdz vākam, jo, ja tā nespēj aizraut, sevi nemocu. Tā vietā izvēlos interesantāku lasāmvielu. Viens no šādiem darbiem bija arī TR Notāra „Belašs jeb Vilcienā lasāmā grāmata”. Nu, nespēju sevi pierunāt izlasīt ar lamuvārdiem pārbagāto literatūru vairāk par pāris lappusēm.

Mans pēdējā apgūtā grāmata – jaunā autora Alda Bukša „Parādu piedzinēji”. Pateicoties raitajai valodai, nepārspīlēšanai ar liekiem ainavu un situāciju aprakstiem, rakstniekam ir izdevies uzburt tieši tik lielisku romānu, lai gribētos to izlasīt līdz galam pēc iespējas ātrāk, pašam lasītājam liekot prātā uzburot ainiņas no Ritvara un Sergeja gaitām. Romāns apraksta krīzes laika gadus, kad bankas cīnās ar saviem klientiem, kuri tā sauktajos treknajos gados dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, iepērkot glaunas automašīnas. Kas notiek krīzes laikā, kad naudas kredīta samaksai vairs nav? Protams, banka prasa atgriezt nopirktās mašīnas. Taču, kas notiek, kad bankas klienti tomēr ar labu prātu nevēlas šķirties no saviem braucamajiem? Talkā tiek ņemti parādu piedzinēji. Jāteic gan, ka ne vienmēr viss ir tik skaisti un nevainīgi, kā tas varbūt izskatās no malas, jo tie, kuri vēlēsies nopelnīt uz citu rēķina, būs vienmēr.

Visu cieņu autoram, kurš spējis radīt tādu stāstu, kura finišs būtiski atšķiras no iepriekš prātā izdomātajiem noslēgumiem. Noslēgums ir labāks nekā gaidīts. Taču pēc pēdējā vāka aizšķiršanas nepamet jautājums: „Un tālāk, kas bija tālāk?”

Lieliska lasāmviela. Iesaku arī citiem.

Vēlies palasīt kādu lasamvielu, kas pilnībā Tevi ieraus savā pasaulē un nelaidīs vaļā, kamēr nebūsi ticis līdz pēdējam vākam? Ja tā, meklē rokā Markusa Zusaka Grāmatu zagli.

Brīdinu, ka pirmās lapas radīs nelielu apjukumu un dažbrīd šķitīs, ka grāmata jāliek atpakaļ plauktā, jo kā gan var rakstīt kaut ko tik murgainu un nesaprotamu, bet tas ir tikai sākums… Ar katru nākamo lapu autors Tevi ieraus savā pasaulē un pilnībā liks izdzīvot varoņu dzīves.

Stāsts ir par Hitlera laiku. Par kādu mazu meitenīti vārdā Līžele, kura dzīvo pie audžuvecākiem, jo vecāki…vecākiem liktenis nav bijis īpaši labvēlīgs. Līžele mīl grāmatas, viņa bez tām nevar iedomāties savu dzīvi, tāpat kā bez papa, Makša, labākā drauga Rūdija un pat bez mammas, kurai katra teikuma galā ir pa kādam skarbākam vārdam. Grāmata ir skaudra, reizēm arī komiska un kopumā – tik patiesa. Es varu derēt, ka, lasot katru nākamo lappusi, Tu savā acu priekšā ieraudzīsi katru Himmelštrāses iedzīvotāju, katru ielas namiņu. Tu noteikti kopā ar Līželi izdzīvosi katras grāmatas zādzību un klusībā pie sevis lūgsies, cerot, ka neviens viņu nenosūdzēs un neliks par mazā skuķēna izdarībām ciest ne pašam meitēnam, ne viņas audžuvecākiem. Es varu likt galvu ķīlā, ka Tu liksi vislielākās cerības, ka Maksis izdzīvos un bumbu uzlidojums ies Himmelštrāsei garām ar līkumu. Vai tā būs? Es neteikšu priekšā un nebojāšu Tev lasītrieku, to pašu prieku, kas bija viena no Līželes dzīves galvenajām artērijām.

Tomēr par vienu es varu būt droša – grāmatas pēdējās daļās Tu raudāsi. Daudz un dikti. Tu raudāsi no bēdām, Tu raudāsi no prieka.

Izbaudi lasīšanu!

Esmu dinozaurs. Man vajag grāmatu apčamdīt, pasmaržot. Iespējams, tādēļ arī līdz šim samērā skeptiski izturējos pret lasīšanu mobilajās ierīcēs, jo kāds gan tur prieks lasīt, ja nevar pat dzirdēt lapu čaboņu, pāršķirot jaunu lappusi.

Acis man atvēra kolēģe, aizdodot savu e-grāmatu (paldies, Baibiņ). Un ar to arī maisam gals bija vaļā. Sapratu, ka šāda lasīšana ir viena ļoti ērta padarīšana, jo bērns nevar izraut no grāmatas grāmatzīmi, grāmata somā neaizņem daudz vietas un var lasīt arī vakaros, kad citi jau guļ.

Tieši šo iemeslu dēļ arī ķēros pie Fastr Books iepazīšanas. Pirms tam gan biju samērā skeptiski noskaņota, jo kāda gan tur lasīšana Samsung mini mazajā ekrānā, bet… bet Fastr Books mani aizrāva. Lai gan gribētos plašāku grāmatu izvēli, iesākumam ir ok (t.i., kamēr pirmajās dienās jau visas interesantākās grāmatas neesi paguvis izlasīt), lai gan, ja maksātu abonēšanas maksu, vēlētos, lai to būtu vairāk, tostarp arī jaunie izdevumi.

Jāatzīstas, ka sen neesmu grāmatas lasījusi tik negausīgi, kā patlaban ar Fastr Books. Divas grāmatas par S. Džobsu, par kaķi Bobu, maiznieka meitu, otrdienēm un ar to viss nebeidzas, jo savā virtuālajā plauktā esmu salikusi jau vēl vairākas grāmatas, kuras ir noteikti jāizlasa. Tomēr jāsaka, ka viss nav tik balts, kā rādās.

Vismaz mans telefons pēdējā laikā aizvien biežāk nolemj ar aplikāciju nedraudzēties – te pēkšņi nevar vairs lappuses pāršķirt, te atkal teksta vietā rādās zaļais Android cilvēciņš un iepūt man- aplikācija “uzkārusies”. Pēc tās apturēšanas un darbības atjaunošanas, protams, viss atkal strādā, taču pārlieku bieža šāda cilvēciņa parādīšanās pamatīgi sit pa nerviem. Vēl dažkārt kaitinoši šķiet, ka aplikācija nav korekti saglabājusi lappusi, kurā esmu beigusi lasīt.

Lai arī dažādas nepilnības, mana lasīšanas kāre tomēr ir spēcīgāka un nervi stiprāki, tādēļ no visas sirds ceru, ka aplikācijas izstrādātāji to pilnveidos un arī turpmāk grāmatas varēšu lasīt virtuāli.

P.s. Lai gan pati patlaban izmantoju promo kodu, ir ienākušās ziņas, ka īsti saprotami nav abonēšanas noteikumi. Protams, ja atveram aplikācijas mājas lapu, tur viss ir skaidri un gaiši uzrakstīts, bet, ja sākam visu no otra gala- ielogojoties aplikācijā, tad tā arī paliekam tikai ar lielu gribēšanu, jo pagaidām navigācija nedaudz pieklibo.