Pieteikumā lasot, ka grāmata ir par karu, prātā jau uzbūru aptuveno stāstu – noteikti Berta tiek izsūtīta uz Krievzemi un tur jau tālāk cīnās par savu eksistence. Kļūdījos.

Pēdējā laikā aizvien biežāk izvēlos lasīt vietējo autoru darbus. Tāpēc, ka tulkojumi dažkārt ir tik grūti lasāmi, ka tikpat labi es varētu lasīt medicīnas enciklopēdiju. Un latviešu autoru radītie tēli dzīvo tepat, starp mums, Latvijā. Lasot grāmatu, vari aizvērt acis un uzburt ainiņu, kā grāmatas varonis pastaigājas pa kādu zināmu, grāmatā aprakstītu Latvijas vietu. Un tas vien jau ir kā bonuss, ļaujot varoņa dzīvi izdzīvot daudz spilgtāk, emocionālāk un privātāk.

Bet par Bertu. Par Melno Bertu. Mārai Jakubovskai ir izdevies radīt stāstu, kas pilnībā ierauj sevī. Es kopā ar Bertu aizbraucu līdz Krievzemei, pārdzīvoju par pielūdzēju, kurš galu galā noprecēja Inci ,un sajutu sirsniņā to smeldzi par Koļas attieksmi. Es izdzīvoju līdzi Bertas dzīvei, iztēlojoties, kā viņas mati pamazām top aizvien baltāki. Un pēc visa dzīvē pārciestā nemaz nevarētu būt savādāk.

Liktenis Bertu nav žēlojis, tāpēc viņa, lai nesāpētu vēl vairāk, ir nocietinājusies un uzbūrusi ap sevi neredzamu sētu, lai neļautu pēc visa pārciestā vēl kādam nodarīt sev pāri. Gluži kā cāļu māte viņa cenšas pasargāt savas meitas, mēģinot tās nosargāt no sliktajiem preciniekiem. Vai izdodas? Uz šo jautājumu atbildēs grāmata… Tikai pačukstēšu, ka, vismaz man, lasot grāmatu, ik pa laikam pie sevis bija jādomā – nu, kad gan viņai dzīvē paveiksies? Kad liktenis Bertu pažēlos un ļaus beidzot baudīt dzīvi nevis nepārtraukti par kaut ko satraukties, bažīties un iztēloties nākotnes drūmākos scenārijus?

Vēl īpašāku grāmatas lasīšanu padara tajā nopublicētās Bertas Dēliņas fotogrāfijas. Apskatot tās, saproti, ka tas viss nav izdomājums. Stāsts ir par īsta cilvēka likteni. Berta ir dzīvojusi starp mums.

Šķiet, pagājusi vesela mūžība kopš brīža, kad varēju mierīgi apsēsties un vakarā palasīt grāmatu. Nu, es domāju grāmatu pēc savas izvēles, nevis pasaku par pelēnu Peksi, Runci Punci vai sunīti Mārliju. Tādēļ Bāreņu vilciena lasīšana ievilkās vairāku mēnešu garumā.

Zini, ir tādas grāmatas, kuras nevari iesākt lasīt. Pirmās lappuses izmoci ar sakostiem zobiem un pēc tam met mieru, jo saproti, ka nav jēgas sevi mocīt, jo lasāmviela neuzrunā un daudz lietderīgāk būtu darīt ko tādu, kas sagādā lielāku prieku. Un ir vēl tādas grāmatas, kurās varoņu ir gandrīz tikpat daudz kā vecajā, labajā papīra telefongrāmatā. Šādās reizēs jau nākamajā dienā vairs neatceries, kurš kuru, kurš ar kuru utt. Tāpēc Kristīnas Beikeres-Klainas Bāreņu vilciens man bija kā īsta medusmaize. Nesamudžināts sižets, viegli izsekojami dzīvesstāsti, loģisks izklāsts un saprātīgs skaits varoņu.

Jāteic, ka šo grāmatu var lasīt tad, kad tiešām gribi izdzīvot stāstu un izbaudīt lasīšanas procesu nevis nomocīt savas smadzenes.

Šis ir stāsts par Molliju un Vivjenu. No pirmā skata abas ir tik atšķirīgas, viņas šķir vairāki desmiti gadu, taču tajā pašā laikā autore pierāda, ka cilvēku likteņos varam sameklēt līdzības.

Ja priekšroku dod romāniem, kuros valda intrigas un slepkavības, tad Bāreņu vilcienu labāk atstāj plauktā. Lai gan… domāju, ka nenožēlosi ne minūti sava laika, kuru būsi veltījis, lasot šo grāmatu. To caurstrāvo sirsnība, draudzība, dzīves skarbums un realitāte. Nekādu rožainu plīvuru, izskaistināti un pārsaldināti dzīves likteņi.

Ja meklē kādam grāmatu lasītājam dāvanu, tad zini, ka šī būs pareizā izvēle!

Pēdējā laikā aizvien biežāk mans skatiens bibliotēkas plauktā apstājas pie latviešu autoru grāmatām. Te izlasītas vairākas Daces Judinas grāmatas, te viena vakara laikā ar kāru muti notiesāti Daces Rukšānes „Mīlasstāsti”, tādēļ, iegājusi azartā, turpināju raitiem soļiem iepazīšanos ar mūsdienu latviešu literatūras autoru darbiem. Līdz ar uzslavām gan jāteic, ka ne vienmēr bibliotēkā nolūkoto grāmatu arī izlasu no vāka līdz vākam, jo, ja tā nespēj aizraut, sevi nemocu. Tā vietā izvēlos interesantāku lasāmvielu. Viens no šādiem darbiem bija arī TR Notāra „Belašs jeb Vilcienā lasāmā grāmata”. Nu, nespēju sevi pierunāt izlasīt ar lamuvārdiem pārbagāto literatūru vairāk par pāris lappusēm.

Mans pēdējā apgūtā grāmata – jaunā autora Alda Bukša „Parādu piedzinēji”. Pateicoties raitajai valodai, nepārspīlēšanai ar liekiem ainavu un situāciju aprakstiem, rakstniekam ir izdevies uzburt tieši tik lielisku romānu, lai gribētos to izlasīt līdz galam pēc iespējas ātrāk, pašam lasītājam liekot prātā uzburot ainiņas no Ritvara un Sergeja gaitām. Romāns apraksta krīzes laika gadus, kad bankas cīnās ar saviem klientiem, kuri tā sauktajos treknajos gados dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, iepērkot glaunas automašīnas. Kas notiek krīzes laikā, kad naudas kredīta samaksai vairs nav? Protams, banka prasa atgriezt nopirktās mašīnas. Taču, kas notiek, kad bankas klienti tomēr ar labu prātu nevēlas šķirties no saviem braucamajiem? Talkā tiek ņemti parādu piedzinēji. Jāteic gan, ka ne vienmēr viss ir tik skaisti un nevainīgi, kā tas varbūt izskatās no malas, jo tie, kuri vēlēsies nopelnīt uz citu rēķina, būs vienmēr.

Visu cieņu autoram, kurš spējis radīt tādu stāstu, kura finišs būtiski atšķiras no iepriekš prātā izdomātajiem noslēgumiem. Noslēgums ir labāks nekā gaidīts. Taču pēc pēdējā vāka aizšķiršanas nepamet jautājums: „Un tālāk, kas bija tālāk?”

Lieliska lasāmviela. Iesaku arī citiem.

Vēlies palasīt kādu lasamvielu, kas pilnībā Tevi ieraus savā pasaulē un nelaidīs vaļā, kamēr nebūsi ticis līdz pēdējam vākam? Ja tā, meklē rokā Markusa Zusaka Grāmatu zagli.

Brīdinu, ka pirmās lapas radīs nelielu apjukumu un dažbrīd šķitīs, ka grāmata jāliek atpakaļ plauktā, jo kā gan var rakstīt kaut ko tik murgainu un nesaprotamu, bet tas ir tikai sākums… Ar katru nākamo lapu autors Tevi ieraus savā pasaulē un pilnībā liks izdzīvot varoņu dzīves.

Stāsts ir par Hitlera laiku. Par kādu mazu meitenīti vārdā Līžele, kura dzīvo pie audžuvecākiem, jo vecāki…vecākiem liktenis nav bijis īpaši labvēlīgs. Līžele mīl grāmatas, viņa bez tām nevar iedomāties savu dzīvi, tāpat kā bez papa, Makša, labākā drauga Rūdija un pat bez mammas, kurai katra teikuma galā ir pa kādam skarbākam vārdam. Grāmata ir skaudra, reizēm arī komiska un kopumā – tik patiesa. Es varu derēt, ka, lasot katru nākamo lappusi, Tu savā acu priekšā ieraudzīsi katru Himmelštrāses iedzīvotāju, katru ielas namiņu. Tu noteikti kopā ar Līželi izdzīvosi katras grāmatas zādzību un klusībā pie sevis lūgsies, cerot, ka neviens viņu nenosūdzēs un neliks par mazā skuķēna izdarībām ciest ne pašam meitēnam, ne viņas audžuvecākiem. Es varu likt galvu ķīlā, ka Tu liksi vislielākās cerības, ka Maksis izdzīvos un bumbu uzlidojums ies Himmelštrāsei garām ar līkumu. Vai tā būs? Es neteikšu priekšā un nebojāšu Tev lasītrieku, to pašu prieku, kas bija viena no Līželes dzīves galvenajām artērijām.

Tomēr par vienu es varu būt droša – grāmatas pēdējās daļās Tu raudāsi. Daudz un dikti. Tu raudāsi no bēdām, Tu raudāsi no prieka.

Izbaudi lasīšanu!

Esmu dinozaurs. Man vajag grāmatu apčamdīt, pasmaržot. Iespējams, tādēļ arī līdz šim samērā skeptiski izturējos pret lasīšanu mobilajās ierīcēs, jo kāds gan tur prieks lasīt, ja nevar pat dzirdēt lapu čaboņu, pāršķirot jaunu lappusi.

Acis man atvēra kolēģe, aizdodot savu e-grāmatu (paldies, Baibiņ). Un ar to arī maisam gals bija vaļā. Sapratu, ka šāda lasīšana ir viena ļoti ērta padarīšana, jo bērns nevar izraut no grāmatas grāmatzīmi, grāmata somā neaizņem daudz vietas un var lasīt arī vakaros, kad citi jau guļ.

Tieši šo iemeslu dēļ arī ķēros pie Fastr Books iepazīšanas. Pirms tam gan biju samērā skeptiski noskaņota, jo kāda gan tur lasīšana Samsung mini mazajā ekrānā, bet… bet Fastr Books mani aizrāva. Lai gan gribētos plašāku grāmatu izvēli, iesākumam ir ok (t.i., kamēr pirmajās dienās jau visas interesantākās grāmatas neesi paguvis izlasīt), lai gan, ja maksātu abonēšanas maksu, vēlētos, lai to būtu vairāk, tostarp arī jaunie izdevumi.

Jāatzīstas, ka sen neesmu grāmatas lasījusi tik negausīgi, kā patlaban ar Fastr Books. Divas grāmatas par S. Džobsu, par kaķi Bobu, maiznieka meitu, otrdienēm un ar to viss nebeidzas, jo savā virtuālajā plauktā esmu salikusi jau vēl vairākas grāmatas, kuras ir noteikti jāizlasa. Tomēr jāsaka, ka viss nav tik balts, kā rādās.

Vismaz mans telefons pēdējā laikā aizvien biežāk nolemj ar aplikāciju nedraudzēties – te pēkšņi nevar vairs lappuses pāršķirt, te atkal teksta vietā rādās zaļais Android cilvēciņš un iepūt man- aplikācija “uzkārusies”. Pēc tās apturēšanas un darbības atjaunošanas, protams, viss atkal strādā, taču pārlieku bieža šāda cilvēciņa parādīšanās pamatīgi sit pa nerviem. Vēl dažkārt kaitinoši šķiet, ka aplikācija nav korekti saglabājusi lappusi, kurā esmu beigusi lasīt.

Lai arī dažādas nepilnības, mana lasīšanas kāre tomēr ir spēcīgāka un nervi stiprāki, tādēļ no visas sirds ceru, ka aplikācijas izstrādātāji to pilnveidos un arī turpmāk grāmatas varēšu lasīt virtuāli.

P.s. Lai gan pati patlaban izmantoju promo kodu, ir ienākušās ziņas, ka īsti saprotami nav abonēšanas noteikumi. Protams, ja atveram aplikācijas mājas lapu, tur viss ir skaidri un gaiši uzrakstīts, bet, ja sākam visu no otra gala- ielogojoties aplikācijā, tad tā arī paliekam tikai ar lielu gribēšanu, jo pagaidām navigācija nedaudz pieklibo.

Grāmatu par Bobu gribēju izlasīt jau sen, taču vienmēr radās kāds BET. Tieši tad, kad biju aizbraukusi uz grāmatnīcu, grāmata par Bobu bija izpirkta, savukārt bibliotēkā kāds lasītājs vienmēr pasteidzās pirms manis. Taču beidzot es tiku pie lielās lasīšanas.

Sākot lasīt grāmatu, nemaz neiepazinos ar anotāciju, tādēļ lasīju, lasīju, līdz beidzot iedomājos, ka grāmatas autoram ir tieši tāds pats vārds, kā vienam no galvenajiem varoņiem. Un patiesi, stāsts par Bobu nav izdomājums, bet gan īsta patiesība. Un to apliecina arī fakts, ka Bobam ir pat savs twitterkonts, kas regulāri tiek papildināts ar jaunākajiem piedzīvojumiem un bildēm.

Lai arī grāmatā nav spraigu pavērsienu un daudz raudamo nodaļu, tā tomēr ir forša lasāmviela tiem, kuriem ir sirds, un kuriem patīk dzīvnieki. Tiesa gan, esmu pārliecināta, ka Bobs, gluži kā dzīvē, arī no grāmatas lappusēm spēs aizraut arī tos, kuriem dzīvnieki nepatīk (jokainie cilvēki, ne?).

Tātad, par ko ir stāsts? Loģiski, ka par Bobu. Par kaķi, kurš atrod savu saimnieku, izbijušu narkomānu, kurš naudu iztikai pelna ar muzicēšanu uz ielas. Noteikti padomāsiet, ka tas nu gan ir briesmīgs salikums, taču… kā rādās, kaķis spēj radīt brīnumus un cilvēku aizvirzīt uz pareizo ceļu. Tiesa gan, vairāk nestāstīšu, jo tad Tev nebūs interesanti sekot līdzi kaķa un viņa saimnieka ikdienai grāmatas lappusēs.

Jā, grāmata nedaudz atsauc atmiņā stāstiņu par Djū, mazpilsētas bibliotēkas kaķi. Tiesa gan, Djū gadījumā raudamo lappušu bija ievērojami vairāk. Taču arī Bobs nav nekāds knapais kaķis.

Dodu četras zvaigznes no piecām. Četras par to, ka viegli lasāma, aizraujoša literatūra, taču līdz piecām nevelk, jo… jo Djū tomēr bija pārāks.

Līdz šim biju samērā skeptiski noskaņota par grāmatu lasīšanu elektroniskajās ierīcēs. Tiesa gan, aizdodot savu elektronisko grāmatu, kolēģe pierādīja, ka tajā lietā tomēr kaut kas ir. Vari kaut vai netraucēti vakarā, kad dzīvoklis grimst tumsā, nodoties grāmatas lasīšanai. Pēc elektroniskās grāmatas sekoja nākamais solis – Fastr Books izmēģināšana. Kā šis jaunieviesums man patīk? Tas jau būs cits stāsts, taču šoreiz par pirmo grāmatu, kuru izlasīju (pareizāk būtu teikt – apriju) ar šīs aplikācijas palīdzību – Maiznieka meita.

Esmu samērā skeptiski noskaņota par grāmatām, kuras ir apvītas ar vēsturiskiem notikumiem. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka autori tik ļoti dažkārt grib parādīt savu zināšanu par attiecīgo laika posmu,ka bieži vien sapinās paši savā meistarībā, tādēļ, ieraugot, ka arī Maiznieka meita ir ar vēstures piesitienu, lasāmvielu sākumā uztvēru ar pamatīgu piesardzību, taču… pēc pirmajām lapām tā pilnībā paņēma savā varā un to vien darīju, kā pie katras nākamās lappuses sev apsolīju, ka šī nu gan būs pēdējā. Grāmatu izlasīju rekordīsā laikā.

Par ko ir stāsts? Par maiznieka meitu Elsiju, kura varbūt nav tik izcili gudra vai skaista kā vecākā māsa, taču ir ar raksturu. Ar tik spēcīgu raksturu, ka spēj padsmit gados uzņemties risku savā miteklī, vecākiem nezinot, no hitleriešiem noslēpt ebreju zēnu. Meitene, tāpat kā viņas vecāki, nebaidās darba, un apgūtās zināšanas lietu noder arī dzīvē, pēc gadiem emigrējot uz ASV, kur Elsija atver pati savu maiznīcu. Brīdinu, ka grāmatā būs brīži, kad šņukstēsi, brīži, kad satraukumā iedrebēsies sirds, un arī lappuses, kuras lasot raudāsi kā ziloņmāte.

Dodu grāmatai piecas acis no piecām. Par perfekto stāstu, par nesamudžināto vēsturi,par emocijām un tam, ka es noticēju – kaut kur ASV tiešām ir tāda Vācu maiznīca.

Starp citu, grāmatas noslēgumā ir dažas Elsijas receptes. Vienu no tām esmu apņēmusies arī izprovēt. Gribi izmēģināt?

Elsijas piktanto drupaču kūka

Solis Nr. 1

1 krūze baltā cukura, 1 krūze mīksta sviesta, 1 krūze brūnā cukura, 1 tējkarote kanēļa, 3 krūzes miltu, ½ vai ¼ tējkarotes sāls.

Visas sastāvdaļas ar rokām maisa, līdz veidojas drupačas. 1 krūzi atdala un noliek malā.

Solis Nr. 2

1 tējkarote vaniļas ekstrakta, 2 labi sakultas olas, 1 krūze paniņu, kam pievienota 1 tējkarote cepamās sodas.

Šīs sastāvdaļas pievieno pirmajā solī sataisītajam (izņemot to vienu krūzi). Labi sajauc un ieber ietaukotā cepamtraukā.

Solis Nr. 3

Pa virsu uzkaisa atsevišķi atliktās drupačas un ½ krūzes sadrupinātu lazdu riekstu. Cep aptuveni 40 minūtes 160 grādos.