Banija.lv pirmsākumi patiesībā ir meklējami laikā, kad mūsu mājās ienāca garausīte Makse. Mazs, smilšu krāsas trusēns, par kuru pārdevēja teicās, ka tas neaugs vairs lielāks un vispār ir puika. Tieši tādēļ arī mūsu meitene pirmos savas dzīves mēnešus tika saukta puikas vārdā un brīdī, kad vetārsts izrakstīja pasi, piebilstot, ka viņa jau nav nekāds puika, nācās vien steigā domāt sievišķīgāku vārdu, taču, tā kā garausis jau bija pieradis pie sava vārdiņa, pasē ierakstījām vārdu Makse.

Un tā Maksīte šos 5 gadus un 2 mēnešus nodzīvoja mūsmājās. Devāmies gan izbraucienos uz laukiem, kur pūkaine varēja bezbēdīgi rakt bedres, mieloties ar svaigu zālīti un slēpties no saules zem iemīļotās pacipreses, gan arī pastaigās tepat uz mežu. Atlika vien iziet no mājas, lai Makse ap sevi pulcinātu cilvēku barus, kuri nespēja vien nobrīnīties par tik skaistu dzīvnieciņu. Jā, ja vien viņi zinātu, ka mūsu trusītei bija arī raksturs. Nebija viņa nekāda mīkstā rotaļlieta, kura stāv nekustīgi tur, kur nolikta. Pa šiem gadiem tika piebeigti neskaitāmi vadi, nogaršotas tapetes un linolejs, apskādēti aizkari un vēl un vēl… Tomēr saimnieka sirds jau nav no akmens un katrs nedarbs ātri vien tika piedots. Vienīgais, īpaši laimīga Maksīte nebija tad, kad mājās parādījās konkurence – mazais Robis. Ja iesākumā konkurence vēl nebija tik sīva, jo mazais to vien darīja, kā gulēja, tad ar katru mēnesi garausis dabūja trūkties aizvien vairāk un vairāk, taču viņa neturēja ļaunu. Mūsu bosikam nekoda, virsū neklupa, vien savā mātišķajā mierā ik pa brīdim uzrūca, tā sakot, lai liekas taču beidzot mierā un beidz viņu aiztikt.

Par Maksīti varētu stāstīt daudz, daudz, daudz… Un šķita, ka viņas stāsts turpināsies bezgalīgi, lai gan sirdī apzinājos, ka nekas nav mūžīgs, un mūsu pūkainīte ir jau sasniegusi vērā ņemamu seniores vecumu. Tomēr saulainā Lieldienu diena mūsu mājās iesākās ne tika saulaini, kā gribētos, jo mazais mājas mīlulis bija devies uz citiem medību laukiem. Uz vietu, kur vienmēr ir lekna un sulīga zālīte, kur var bezbēdīgi spriņģot un ik pa brīdim pamieloties ar šokolādi. Uz vietu, kur neviens nebaras par noskrubināto tapetes malu un augām dienām var baudīt brīvību.

Atā, manu mīļo garausīt! Un paldies, ka visus šos gadus bijis mans draugs.

Gadi skrien kā stirnas… Un, skat, skat, mūsu trušu jaunkundzei jau apritējuši 5 gadi. Nopietns vecums, kaut gan, tā vien šķiet, ka mūsu mājās garausis ienācis jau pirms teju veselas mūžības. Tik daudzi posta darbi pa šo laiku sastrādāti – tapetes vecajā dzīvoklī sadīrātas, neskaitāmi žurnāli apēsti, sagrauzti vairāki portatīvo datoru un telefonu lādētāju vadi, izēsti caurumi segās un vēl un vēl… Tomēr, neskatoties uz visiem nedarbiem, Makse tomēr ir un paliek pats, pats labākais trusis. Tiesa gan, pēdējo gadu pūkainis gan noteikti dzīvojis ar pamatīgām šausmām, jo pa māju rosās mazs divkājis, kurš par savu obligāto pienākumu uzskata truša trenkāšanu.

Tādēļ – svinam Makses nozīmīgo jubileju. Šokolādes (īstas nevis “sojenes”), Selgas cepumus, Laimas zefīru droši sūtiet uz Mežciemu. Trusis būs bezgala pateicīgs 🙂

Iespējams, pie vainas gadi, iespējams, tveicīgais laiks, taču pēdējā laikā mūsu trušu meitene vislabprātāk savu laiku aizvada guļot būrītī (to neseno reizi, kad pamatīgi tika sadīrāta siena, neskaitīsim). Tad nu, pamanot, ka kaut kas lāgā nav, jo garausis kļuvis apaļš kā bumba, devāmies abas uz Mežciema veterināro klīniku, lai uzzinātu, kas par iemeslu. Protams, zaķa skats liecināja, ka dzīvotāja ilgi vairs meitene nebūs un jau drīz plāno atstiept savas ķepas, tādēļ mans satraukums bija vēl jo lielāks. Daktere norādīja, ka labi nebūs, un ieteica veikt sonogrāfiju. Kas to būtu domājis, ka trusis ir tik sarežģīts dzīvnieks, ka sonogrāfiju tam atteiksies veikt teju visi ārsti (fui klīnikai Terion, kuras aprakstā norādīts, ka tajā veic sonogrāfiju garaušiem, taču sazvanīti saka, ka netaisa gan), izņemot Dzīvnieku Veselības centru Candera ielā. Šoreiz nesūdzēšos par to, ka klīnikā, lai arī bijām pierakstīti, nācās nosēdēt uzgaidāmajā telpā vairāk kā stundu, jo attieksme bija pozitīva un arī saprotamā cilvēku valodā viss tika izskaidrots. Taču interesantākais tikai sekos… Lai arī ārsts konstatēja, kas pūkainajam garausim par problēmu, iznākot no kabineta, Makse šķita kā otru dzīvību ieguvusi- sprauna, aktīva un ziņkārīga. Tad nu gribas domāt, ka Makse ir labāka aktrise par lielāko daļu Holivudas dīvu, jo ļauj noticēt savai saimniecei, ka tās pēdējā stundiņa jau tepat aiz durvīm, lai tikai dabūtu nedalītu uzmanību un kaudzi ar labiem vārdiem un mīļvārdiņiem. Protams, tagad Maksei norīkoti dažādi pilieni, veselīgs uzturs un regulāras pārbaudes, taču tas ir tīrais nieks.

Tātad, ja jums nepieciešama spalvaina aktrise ar garām ausīm, kura ideāli spēj notēlot miršanas ainas, meklējiet mūs. Makse par attiecīgu honorāru (ne-burkānos) ir gatava slēgt līgumu.

Sekojot līdzi maniem ierakstiem un redzot, ka pēdējā laikā aizvien populārāka nodarbe manā namā kļūst ēst gatavošana, var rasties jautājumi, kā sokas slavenajai trušu meitenei Maksei? Jā, patiesi, kā sokas…? Tādēļ labojos un nāku stāstīt par jaunumiem garauša dzīvē.

Lielos vilcienos, nekas īpaši daudz nav mainījies – trusis vēl aizvien ir gatavs kaut savus saimniekus pārdot par šokolādes gabaliņu vai Selgas cepumu. Jā, arī svaigiem banāniem nav ne vainas, bet tos, kuru miziņa jau kļuvusi brūngana, gan ēst var citi. Nelaime gan tāda, ka jaunā mitekļa grīdas segums Maksei sagādā raizes, jo parkets, atšķirībā no paklāja, slīd. Un arī nav vairs paklāja diedziņu, kurus, kādreiz, laiski guļot uz vēdera, varēja paplucināt. Vienīgais, ietekmes sfēras gan mūsu mājās ir mainījušās. Ja kādreiz Makse bija karaliene un ķeizariene, kurai visiem bija jāpakļaujas, tad tagad ir pienākuši citi laiki – kāds 7 mēnešus vecs jaunēklis trušu meiteni dresē bez atelpas. Līdz ar to vislabāk Makse jūtas savā būrī, jo vismaz tajā vēl Robītis nav iemācījies ielīst (taču tas noteikti ir tikai laika jautājums, jo jau tagad puika pamanās aizstiept truša dzeramo trauku vai atņemt sienu). Lūk arī bilde no Makses svētlaimes brīža… svaigā gaisā, zaļā zālē, ēnā, ar vienu aci vērojot, kā pārējie Mežciema iedzīvotāji, ejot viņai garām, jūsmo par pūkaino radījumu. Jā, tādas slavas dziesmas garausei patīk. Un kuram gan nepatiktu 🙂

Mūsu mājās viss notiek “pa glauno”. Ja ēd, tad tikai no šķīvīša. Tas attiecas arī uz trusi.

Un lai man piedod visi dzīvnieku aizstāvji, kuri saķers šausmās galvu, ka Makse ēd neveselīgu pārtiku. Jā, viņai garšo našķi. Jā, viņa ģībst no laimes, ieraugot Selgas cepumus.  Un labāk lai trusis ņem galu no neveselīga uztura nekā nodzīvo visu dzīvi nelaimīgs un nīgrs, jo grauzis tikai sienu.

Lai nebūtu tā, ka mūsu pūkainākais ģimenes loceklis apvainojas par to, ka sabiedrība netiek informēta par viņas dzīves gaitām, ziņoju, ka februāra sākumā Makse atzīmē savu 4. jubileju. Burkānus, lūdzams, nesūtiet. Ja gribat padarīt trušu meiteni laimīgi, uz mūsu adresi varat sūtīt šokolādi, banānus, Selgas cepumus, netiks skādētas arī piparkūkas un riekstiņi.

Kopš brīža, kad Makse vairs nav vienīgā būtne mūsmājās, kuras augums nepārsniedz dažus desmitus centimetru, garausis steidz iepazīt visas rotaļlietas un parādīt jaunpienācējam, kurš te ir saimnieks.

Mazs pastāstiņš par truša atriebīgo dabu.
Lūk, jaunajā dzīvoklī viss izplānots tā, lai mūsu garausim “nepaslīd zobi” jeb nebūtu ko grauzt, bet Makse jau nebūtu Makse, ja neizdomātu kādu viltību, kā ieriebt saviem saimniekiem par to, ka nav paklāja, kura diegus kādā laiskākā brīdī paplucināt, ka nav tapešu, kurām pārbaudīt pielīmēšanas kvalitāti, un galu galā nav arī tik ierastā vecā linoleja, kuru varēja izrotāt ar visādiem robiņiem. Skaistuma nolūkiem, tā sacīt.
Lūk, kādus brīnumus izdomājusi pūkainā interjeriste- dizainere… Vienu dienu skatos uz dzīvokļa lielās istabas sienu un nevaru saprast – kādēļ pēkšņi uz sienas sāk parādīties baltas švīkas? Vai apmetums krīt nost? Krāsa nolobās? Domāju, domāju, bet pie saprātīgiem secinājumiem tā arī nenonācu. Līdz nākamajai dienai, kad sienā mazie, baltie nolupušie krāsu gabaliņi aizdomīgi sāka līdzināties zaķa zobu formai. Kā rādās, Maksei iegaršojies materiāls, no kura daudzdzīvokļu mājās tiek būvētas sienas. Un neiestāstīsi garausim, ka tā nedrīkst, ka tas ir slikti un vispār – par tādiem nedarbiem pienākas pamatīgs pēriens. Tagad Makse no būrīša tiek izlaista gluži kā cietumnieks – noteiktos laikos, ar stingru uzraudzību. Žēl pūkaiņa, kurš skatās uz Tevi ar lūdzošām actiņām, sakot, lai ļauj paskraidīt, vai arī tik sirsnīgi rausta būrīša durvis, ka gribot negribot nākas izlaist uz brīdi pastaigāties.