Tā kā pēc papīriem skaitos ekonomiste, tad zinu, ka šajā zinātnes disciplīnā tiek daudz un dikti runāts par produktu attīstības ciklu, kurš ir kā pa kalniem… Šo pašu var attiecināt uz daudz ko citu, arī tai skaitā uz cilvēku dzīvēm, jo tie, kuri apgalvo, ka viņu dzīves ir kā horizontālas līnijas, kuras laika gaitā nepamainās ne par grādu, manuprāt, tā īsti nemaz nedzīvo vai arī vienkārši mānās.

Tomēr par vienu pēdējās dienās esmu pārliecinājusies – cilvēkiem vieglāk ir sadzīvot tad, kad dzīve iet uz augšu (nu, protams, ir jau arī skauģu kategorija, kura, redzot, ka citiem iet slikti, tik labpatikā berzē rokas) nevis otrādi. Jo priecāties ir vienkāršāk. Tomēr, mīlīši, ņemiet vērā – pēc melnākām līnijām seko atkal baltās… 😉 Tādēļ atļaušos apgalvot, ka melnais nemaz nav tik melns kā gribam to saskatīt, jo pavisam drīz jau atkal būs kas labs un pozitīvs.

Lai izdevusies jums piektdiena!

Visticamāk, ar šo es savā virzienā izsaukšu kaķu lāstus (bet, kā zināms, kaķu lāsti debesīs nekāpj), ugunis un burkšķēšanus, bet kas man. Ne velti saka, ka suņi rej, bet karavāna iet tālāk…

Tad nu par ko ir šis stāsts. Dzīves laikā gribot negribot satiekam daudzus cilvēkus. Katrs laika posms saistās ar kādu cilvēku. Bet, kā zināms, laiks nāk un aiziet, gluži tāpat kā cilvēki… Un to, kas pagājis, vajag vienkārši palaist, nevis cieši, cieši turēt. Jo kāds man svarīgs cilvēks ik pa laikam atgādina, ka ar varu jau nevar noturēt to, kas grib iet… Un es piekrītu.

Kāds gudrs domātājs reiz teicis – domāju, tātad esmu. Bet šoreiz šķiet, ka daudz, daudz vieglāk būtu nevis domāt, bet ļauties mirkļa impulsam, paļaujoties, ka tā būs vispareizāk un vislabāk.

Jo vairāk par ko domā un sāc plānot, jo vairāk sāc savā prātā arī apsvērt pat visneiedomājamākos riskus, ar kuriem varbūt kādreiz nāktos saskarties. Proti, ir reizes, kad nepieciešams pārdomāt visus PAR un PRET, bet atsevišķos gadījumos tas nāk tikai par ļaunu, jo ar katru minūti šķiet, ka visi PRET kļūst tikai bīstamāki, apdraudošāki…

Novēlu katram ļauties dzīvei! 🙂

Ziniet, par ko es nebeidzu vien brīnīties? Par to, cik daudz cilvēkos ir naida. Ui, cik daudz tā ir. No skata cilvēks tik labsirdīgs un jauks, bet īstenībā – pats nelabais.

Dziesma vakaram, kad kājas nespēj nostāvēt mierā un gribas doties kaut kur…

Kādēļ dzīvnieki ir labāki draugi nekā cilvēki? Lūk, šodien kārtējais pierādījums…
Šovakar, tepat Mežciemā, dzirdēju iespaidīgu troksni… Izrādās, garāmbraucoša mašīna bija notriekusi kaķi. Kaķi, kurš ik rītu mani pavadīja uz darbu, jo, neatkarīgi no laikapstākļiem, šo un vēl divus minčus katru rītu nāca barot kāda sieviete. Nabaga runčuks, velkot savas pakaļkājas, pārskrēja pāri atlikušajai ielas daļai un nogulās zālīte. Pie kaķa pieskrēja divi mazi puisēni, kuri turpat pagalmā spēlējās, un es… Bet bija jau par vēlu, kaķītis bija devies uz citiem medību laukiem. Kopā ar bērniem prātojām, ko darīt… Atradām kartonu plāksnes un kasti, kurā ievietot kaķīti, un aiznesām līdz veterinārārsta klīnikai. Lai arī tā vakarā jau bija ciet, zinām, ka ārsts rīt no rīta kaķīti ieraudzīs un zinās, kā rīkoties. Par spīti tam, ka lasu dzīvnieku mīļotāju žurnālus, nekur neesmu atradusi informāciju par to, ko gan darīt ar dzīvnieciņu, kuru notriec mašīna… Kopā ar bērniem bijām nostrādājušies un bēdīgām sejām paklīdām katrs uz savu pusi, soloties, ka paliksim draugi. Tomēr darvas karoti šajai bēdai piemeta kāds draugus (???), kurš iesmēja par manu vēlmi palīdzēt dzīvniekiem. Dzīvnieki taču ir neciešami, tiem vispār nav pilsētās vietas… un vēl un vēl. Jāsaka, ka šāda attieksme tikai atkārtoti lika pārdomāt, kādus cilvēkus izvēlamies par saviem draugiem. Un vai šos “garāmgājējus” varam saukt tik svētīgos vārdos, proti, par draugiem.
Kad mincis miris gulēja zālītē, pārējie kaķi nāca pie viņa, raudāja un laizīja aizgājēja ķermenīti… Lūk, tie ir draugi. Kuri nepamet Tevi arī grūtos brīžos. Un, lai arī cik skumīgi tas nebūtu, šķiet, ka dzīvnieki savā draudzībā ir daudz patiesāki nekā cilvēki. Cilvēki ir draugi tikai tik ilgi, kamēr viņiem kas ir nepieciešams (vairumā gadījumu)…

Nedēļas nogalē beidzot pēc ilgāka laika atkal pabiju kino. Noskatījos filmu “Dzīve, kāda tā ir” (Life As We Know It). Ja iepriekš domāju (vismaz skatoties demo klipiņu), ka pasākums būs galīgi garām, tad galu galā filma šķita pat ļoti sakarīga. Aizdomājos arī par to, ko gan sevī ietver apzīmējums “labākais draugs”. Tas ir cilvēks, kurš nepametīs Tevi nelaimē. Cilvēks, kuram Tavs lūgums būs svēts, par spīti visiem blakusfaktoriem.

Līdz finišam atlicis vairs tikai nedaudz, proti, 12 nedēļas, bet šķiet, ka gals vairs nav saskatāms. Ja iepriekš biju pozitīvisma pārņemta un priecājos par katru uzveikto mēnesi, tad tagad prātā nāk aizvien drūmākās domas un neceļas vairs rokas, lai ko sakarīgu padarītu. Patlaban manī vairs nesaskatīsiet to dzīvespriecīgo meiteni, par kuru varējāt lasīt žurnāla Veselība janvāra numurā.

Kas pie vainas tik krasām pārvērtībām? Iespējams, skaudrā apziņa, ka valdības aparātam mēs, parastie cilvēki, esam pie vienas vietas. Tādēļ šorīt braucu uz darbu un sevī prātoju, cik gan ļoti ienīstu to visu lielo valdības aparātu, kurš apsola skaistu dāvanu – palielināt zāļu līdzfinansējumu -, bet tad, kad mēs, parastie cilvēciņi, jau esam sapriecājušies par patīkamo ziņu, skaudrā realitātāte ir tāda, ka reāli, šķiet, valdības rīcību mums neredzēt kā savas ausis.

Brīvdienās Liepājā solās būt lielas svinības, taču patlaban nekādi nespēju pasmaidīt, tādēļ pasākumā noteikti izpelnīšos titulu “vakara neciešamākais un drūmākais viesis”. Bet ko darīt? Šķiet, tagad vislabprātāk ieslēptos četrās sienās un atlikušos mēnešus nerādītos saules gaismā.

No grāmatas “Zālīte truša dvēselei” ievada…

“Ziniet! Vislabprātāk es gribētu būt trusis. Es gribētu, lai pasaule beigtos ar pēdējo garšīgo pieneņu lapu. Bet kādam ir labpaticies manu truša būtību sabojāt ar vienu lieku rievu manās smadzenēs. Un tā nu es allaž iekuļos nepatikšanās, aizklīstot pārāk tālu no pļaviņas, kurā man atļauts ganīties! … Bet man, mīlīši, gribas saprast – kas ir tā nagla pakaļā, kas liek manai truša būtībai bāzt galvu katrā žoga caurumā aiz mūsu leknajām ganībām?..”