Dažkārt der nodoties eksperimentiem un izmēģināt jaunas receptes, jo ne jau katru dienu ēdīsi vienu un to pašu. Tādēļ šoreiz piedāvāju iemēģināt pupiņu zupu ar spinātiem. Daži varbūt rauks degunu, sakot, ka tur taču nav gaļas, bet ziniet, mīļie, arī bez gaļas gabala var izvārīt sātīgu viru.

Zupas pagatavošanai vajadzēs: 250g pupiņu, 125g spinātu, 1/2 selerijas saknes, 1 tomātu, 1 sarkano sīpolu, 3 ķiploka daiviņas, 2 burkānus, 1,5l dārzeņu buljona, maizi, olīveļļu, garšvielas.

Pagatavošanas process: Zupas gatavošana aizsākas jau iepriekšējā dienā, kad vakarā jāiemērc pupiņas, savukārt nākamajā dienā tās izvāra. Katlā sakarsē eļļu, tajā viegli apcep sagrieztu sīpolu, kuram pēc tam pievieno burkānus un seleriju. Pielej 0,5l buljona, uzliek vāku un sautē, līdz dārzeņi ir mīksti. Ja vēlas asāku zupu, pievieno čili piparu, taču bez tā var arī lieliski iztikt, vai arī to var aizstāt ar paprikas pulveri, kā arī virai pievieno sakapātu ķiploku un tomātu. Pavāra dažas minūtes, tad pielej klāt atlikušo buljonu, pieber pupiņas, garšvielas un vāra aptuveni 15 minūtes. Pievieno spinātus, samaisa un ļauj dažas minūtes pavārīties. Tikmēr cepeškrāsnī apgrauzdē maizi, to ierīvē ar ķiploku un pārslaka ar olīveļļu. Maizi liek šķīvī un virsū lej zupu.

Lai labi garšo!

Neliels pastāstiņš par Dreiliņu Depo superīgo darbinieku attieksmi pret klientiem.

Epizodes varētu būt vairākas. Sāksim ar šodienu. No rīta piezvanīju uz attiecīgo Depo, jo bija nepieciešams atrast vietu, kur pēc izmēriem sagriež lamināta plāksni. Info centrs mani savienoja ar zāģētavu. Zāģētavā darbinieks laipni pastāstīja, ka jā, viņi pieņemot klientus, kuri ierodas ar citviet nopirktu laminātu. Un sazāģēs to uz vietas  manā acu priekšā. Forši. Tā arī darījām. Lamināts busiņā un aidā uz Depo. Tur pie ieejas sagaidīja labsirdīgs sargs, kurš uzlika laminātam zīmogu un teica, lai tik droši dodamies uz zāģētavu, bet tur… Vecis, ieraudzījis mūs, nikni uzbrēca – KAS TAS? MĒS TE NEESAM NEKĀDA LĒTĀ GALDNIECĪBA. AR CITUR PIRKTU MATERIĀLU ŠEIT NEAPKALPO. Burkšķošais vīrelis sabojāja visu noskaņojumu. Vaicājot Info centrā, kas tie par jokiem, ka no rīta pa telefonu saka vienu, bet pēc dažām stundām jau citu, mums atbildēja tā: “No rīta galdniekiem nebija daudz darāmā, tādēļ viņi teica, lai brauc, bet tagad viņiem ir daudz darbu.” (Tagad no manas puses seko rupjš vārds) Ja vēl vīrelis būtu pieklājīgi pateicis, ka diemžēl nebūs iespējams sagriezt plāksni, es varbūt nebūtu pikta, bet, ja pasaka šādā netonī, tad tā vien gribas pateikt pretī ko rupju…

Par Dreiliņu Depo varētu stāstīt vēl vairākus gadījumus, ar kuriem nācies saskarties, taisot dzīvoklī remontu. Piemēram, kad pirkām ievērojamu skaitu kvadrātmetru flīžu, darbinieks ļoti slinku un negribīgi tās nocēla no augstā plaukta un, kad vaicājām, vai tās atradīsies pie ieejas, saņēmām pretjautājumu: “Jūsuprāt, kā tad tās flīzes tur nonāks?”

Mani tiešām fascinē Depo apkalpošanas līmenis. Marts ir laba servisa mēnesis. Ja būtu tāds Sūdīgā servisa mēnesis, tad noteikti aizpildītu anketiņu par šo Depo veikalu.

Ir sivēnastes, kuras neciena citus un nenovērtē iespēju, ka viņi var braukt ar jauniem, skaistiem trolejbusiem nevis smirdošām kastēm, kas knapi turas kopā. Lūk, kāda trolejbusa dedzinātāja mūža izcilākais veikums. Jā, viņš to izdarīja, viņš tagad domā, ka ir varens un slavens.

Vēl aizvien pētu, cik inovatīvas gan mēdz būt liftos izvietotās reklāmas. Bet šeit tieši laikā būtu sen zināmais latviešu sakāmvārds, ka pirms nogriešanas vairākkārtīgi ir jānomēra. Pārfrāzējot – pirms publicē savu reklāmu, pārlasi to vēlreiz.

Bet šo sen zināmo gudrību nav ņēmusi vērā firma Sefinance.

Es esmu liela dzīvnieku mīļotāja, taču visam ir savas robežas. Tā, piemēram, šodien – dodos pastaigāties un pretī nāk smaidīgs vīrietis ar savu “sunīti” – bulterjeru, kurš, manuprāt, katru garāmejošo redz kā steika gabaliņu. Ļoti jauks skats, ja vien… mazais, mīlīgais suņuks būtu pavadiņā, bet nē- suns skrien savā nodabā, “metot aci” uz katru garāmejošo. Bet ko nu es tur satraucos – sunītis taču nekad nevienam nav iekodis.

Nāku atpakaļ pa Hipokrāta ielu un pretī – divas padzīvojušas kundzītes, katrai tāds sunītis labi barota teļa augumā. Tiešām burvīga ainava, ja vien… abi teliņi būtu pie pavadas, taču nē- sunīšiem ir kārtīgi jāizskrienas. Un viņi taču nekad nevienam nav iekoduši.

Tie, kuri zina, kā bērnībā krāju santīmu pie santīma, lai varētu nopirkt sunīti, un kā priecājos, kad mamma paziņoja, kad kucēns ir paaudzies un drīkstu tam braukt pakaļ, zinās, ka esmu liela suņu mīļotāja, taču visam ir savas robežas. Manuprāt, ir izdoti noteikumi, kuri nosaka, ka suns bez pavadas pa ielu nedrīkst pārvietoties, taču jautājums, vai kāds uzrauga to ievērošanu? Var jau teikt, kam tādi noteikumi, jo sunītis taču nekad nevienam nav iekodis. Protams, tikai ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos parādās jau atkal pa kādam rakstam, kurš vēsta par suņu sakostiem cilvēkiem. Tādēļ, mīļie suņu saimnieki, lai arī cik jūs būtu pārliecināti, ka jūsu mīļais suņuks nevienam un nekad nokodīs, tomēr pastaigās lieciet savam mīlulim iet pie pavadiņas. Mīļā miera labad.

Nekas nekalpo mūžīgi. To vistiešāk varētu attiecināt uz sadzīves tehniku.

Pagājušajā nedēļā Samsung veļasmašīna sāka izdot skaņas, kas neliecina ne par ko labu, un, pie kam, izmazgātā veļa bija pilna ar pakusušiem plastmasas un metāla gabaliņiem. Telefoniski pakonsultējoties ar spečuku tapa skaidrs, ka jāsauc veļasmašīnu meistars, jo, turpinot mocīt mašīnu tādā pašā garā, tas var beigties nelāgi, tai skaitā arī ar pārplēstu korpusu un nopludinātiem kaimiņiem.

Domāts – darīts. Talkā ņēmu veco, labo Googli, atradu veļasmašīnu darbnīcu Rīgā.  Sazvanījām veļasmašīnu remontu darbnīcu A. Briāna ielā 15. Labi vien, ka biju pieteikusi brīvu piektdienu un varēju sagaidīt meistarus, jo šie brīvdienās nestrādā, bet darba dienās darbojas tikai no plkst. 10.00 – 18.00. Tad nu gaidīju, gaidīju, līdz sagaidīju (meistari ieradās ar kavēšanos – fui viņiem)… Abi onkulīši nopētīja mašīnu ar savu “profesionāļa aci”, pakratīja galvu un noteica – nebūs ne lēti, ne ātri. Vaicāju šiem, kas skaitās- nebūs ātri? Izrādās, remonts, tai skaitā arī vajadzīgās detaļas sagādāšana, aizņems kā minimums 2 nedēļas. Savukārt kopējās izmaksas varētu sastādīt 120Ls. Hm, saprāta balss teica priekšā, ka par tādu summu mašīnu, kura nokalpojusi jau 4 gadus, vairs nav vērts labot, jo, pieliekot klāt vēl nedaudz, iespējams iegādāties pilnīgi jaunu veļasmašīnu. Interesanti gan, ka meistari ne mašīnu īsti apskatīja, ne arī pieteicās to paņemt līdzi uz darbnīcu, lai pārbaudītu, kas ir jāmaina, kas jālabo. Tikai uzmeta tai skatienu, noklausījās manu sāpi un nosauca ciparu. Tas gandrīz vai būtu tas pats, kas aiziet pie ārsta ar sūdzībām, bet ārsts, ne apčamdot, ne paņemot analīzes, noteiktu diagnozi. Tiesa gan, uz vienu gan meistari bija profesionāļi – viņi jau iepriekš bija aizpildījuši kvīti par savu vizīti.

Tā kā drēbes kaut kā jāmazgā, konsultējos ar zinošu cilvēku, kurš ieteica, kurām veļasmašīnu markām labāk iet garām ar līkumu un kuras būtu vērts apskatīt, un šodien devāmies uz veikalu.

Šodien patīkami pārsteidza tējas Saga reklāma – uz katra dzīvokļa roktura uzlikta zīmīte ar tēju bonusā. It kā nekas jauns, tomēr tajā pašā laikā patīkams žests, ko nevarētu teikt par tiem spameriem, kuri ik dienas piedrazo pastkastīti ar nejēdzīgām skrejlapiņām.

Šodien kļuvu mazliet pikta. Par ko? Tad nu jāstāsta visu pēc kārtas…

No rīta devos uz frizētavu, lai sapucētos. Šoreiz patrāpījās savdabīga frizierīte. Visu frizēšanās laiku šamā tā arī nepateica nevienu vārdu latviski. Sākotnēji uzrunāja mani krieviski un es atbildēju latviski, taču dāma spītīgi pieturējās pie savas dzimtās valodas un tik runāja tālāk. Tad nu gribot negribot nācās pāriet uz krievu valodu… Mazliet skumīgi, ka savā dzimtajā Latvijā nevaru runāt latviski… 🙁 Es neesmu nekāda kūdītāja, tikai secinu faktu. Savulaik, strādājot veikalā ZARA, mums tika strikti pieteikts- kādā valodā ar Tevi runā klients, tādā arī jāatbild, un tas mums bija kā likums (ok, kāds te tagad sāks pārspīlēt un runās par ķīniešu un nez kādām iezemiešu valodām). Bet izskatās, ka ir vietas, kur šis likums vienkārši nedarbojas.

Otrais cēliens sekoja tirgū. Arī pārdevēja par visām varītēm ar mani runāja tikai krievu valodā.

Tāda, lūk, mana mazā šodienas sāpe. Žēl par mūsu valodu un to, kā piekāpjamies citu priekšā, necenšoties mūsu lielo vertību saglābt.