Cepuri nost autores priekšā par aizraujošo romānu. Annas Burgas sarakstīto kriminālromānu “Tētis”, ja tā var teikt, “izrāvu cauri” triecientempā, jo gluži vienkārši nespēju nolikt maliņā, lai lasītu vēlāk. Kampu lapu aiz lapas, lai ātrāk nonāktu līdz finišam un atrastu vainīgo. Jāteic, ka spriedzes momentu autorei izdevies saglabāt līdz pēdējai lappusei, jo pat tad, kad šķita, ka viss jau ir atrisināts un skaidrs, sekoja vēl kāds jauns pavērsiens. 

Intriga līdz pēdējai lappusei. Un arī tad, kad jau aizšķirts pēdējais vāks un grāmata nolika plauktā, turpinu izdzīvot tikko lasīto, cerot, ka reiz būs iespējams savās rokās turēt arī darba turpinājumu.

“Leļļu darbnīca” autore tik meistarīgi uzbur katru pat vissmalkāko romāna ninansi, ka brīžiem lasītājam rodas sajūta, ka arī viņš ir nonācis 1850.gadā, dzird zirgu pajūgu dipoņu vai sajūt smakas, kas tajā laikā valdīja ielās.

Kamēr pārējie līgoja, ko darīja Banija? Loģiski, ka… lasīja grāmatu, jo Heteres Morisas “Aušvicas tetovētājs” ir tieši tāds darbs, no kura nevari atrauties līdz brīdim, kamēr grāmata nav izlasīta līdz pēdējam vākam.

Līdz šim esmu lasījusi daudzas grāmatas par Aušvicu, koncentrācijas nometnēm un zvērīgo izturēšanos pret cilvēkiem. Skarbas, nežēlīgas, atklājot tā laika briesmīgos (patiesībā, te vajadzētu lietot vēl skarbākus vārdus), apstākļus un izturēšanos pret cilvēkiem.

Tabeas Bahas “Kamēliju sala” ir tipisks sieviešu romāniņš bez lieliem noslēpumiem, intrigām un krasiem pavērsieniem. Jau aptuveni no 10.lappuses vari nojaust turpinājumu soli pa solim, zini, kas notiks, kurš ar kuru, kurā vietā un kā. Nekādas intrigas. Varētu pat teikt, ka bezgala garlaicīgi, taču tajā pašā laikā grāmata tomēr spēj noturēt lasītāja uzmanību no pirmā līdz pēdējam vākam.

Ideāls romāns, kuru ņemt līdzi ceļojumos, lai atslēgtu prātu un izklaidētu sevi ar viegli sagremojamu literatūru. Ir mīlestība, krāpšana, attiecības, sieviešu draudzība un ģimeņu saites. Viss kā pienākas īstam dāmu romānam.

Pirmā grāmata, kuru izlasīju no Dainas Avotiņas daiļrades, tik ļoti iepatikās, ka meklēju nākamo. Un atradu – Divas koka karotes un roze. Ja vien jums ir iespēja, izlasiet. Noteikti izlasiet!

Mani aizrauj literatūra, ar kuras starpniecību varu labāk iepazīt Latvijas vēsturi, tās iedzīvotāju likteņus. Tāpēc ar lielām cerībām ņēmu rokās no skata varbūt necilo Dainas Avotiņas grāmatu “Vīramāte”.

Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.

Ja pavisam godīgi, tad vizuālā noformējuma dēļ es šo grāmatu iespējams pati nemaz nenopirktu. Nu, patīk man pūkainie un mīlīgie dzīvnieciņi daudz vairāk nekā tādi plakani un modernizēti zvēriņi. Taču bērni domā daudz savādāk.

Visticamāk, grāmatai veikala plauktā būtu pagājusi garām, ja ne viena fakts, ka tās autore ir horvātiete un mūsu ģimenes samērā nesenais ceļojums uz Horvātiju. Tādēļ liku vien iepirkumu grozā un līdz šim brīdim savu pirkumu neesmu ne minūti nožēlojusi.
Par ko ir stāsts? Par Doru un Luku. Meiteni, kurā mīt izcils aktrises talants, un puisi, kurš jau kopš bērnu dienām vienkārši izcili glezno. Viņiem abiem, Dorai un Lukam, ir jābūt kopā. Un viņi arī ir… līdz brīdim, kad Doras vecāki izdomā pārcelties uz dzīvi Francijā. Šajā mirklī Lukas dzīve sabrūk, viņš gan turpina gleznot, izaug par izcilu gleznotāju, tomēr viņa sirds ir nepiepildīta. Arī mazā Dora strauji kāpj pa karjeras kāpnēm, tomēr atmiņu lauskas viņai nedod mieru. Viņa atceras, ka bērnībā ir bijis kaut kas īpašs, tikai neatceras, kas… Lieki piebilst, ka dzīve viņus atkal saved kopā. Un tālāk no šīs vietas stāsts varētu turpināties no sērijas “Un viņi ilgi dzīvoja laimīgi kopā…” tomēr nedzīvoja. Atzīšos, dažbrīd mani pārņēma neizsakāmas dusmas uz Luku un tā vien gribējās šim vīrietim iemest ar slapju lupatu pa seju, lai viņš beidzot attaptos, beidzot saņemtos un kļūtu par vīrieti nevis tikai par vīrieša vārda nēsātāju. Beigas, protams, ir pavisam savādākas nekā biju iedomājusies. Bet labas. Tā vien prasās pēc turpinājuma…
Iespējams, tieši dēļ nesenās ekskursijas šķita, ka acu priekšā redzu gan klinti, uz kuru kopīgi dodas Luka un Dora, gan arī dzirdu, kā bango Adrijas jūra. Jā, lai arī bez liekiem izskaistinājumiem, grāmatas autore ir spējusi uzburt acu priekšā izcilas ainavas.
Vērtējums: četri punkti no pieciem. Līdz pieciem nedaudz pietrūkst, iespējams tādēļ, ka grāmata ik pa brīdim atmiņā atsauca Deivida Nikolsa Vienu dienu, kas šķita augstākās pakāpes izcilība romānu plauktiņā.

Atzīšos, esmu grāmatu atkarīgā. Varētu kaut visu dienu pavadīt, ērti iekārtojusies dīvānā un lasot labu grāmatu. Un nav nozīmes, vai grāmata ir no dāmu romānu sērijas vai arī vēsta par ekonomikas pamatprincipiem. Galvenais, lai autors autors ir talantīgs un spēj ar katru uzrakstīto vārdu ieraut aizvien dziļāk, dziļāk grāmatas saturā.

Mans gads iesākās ar priecīgu ziņu, kādā konkursā laimēju Viljama Brūsa Kamerona grāmatu Ziemassvētku suņi. Protams, smaids pa visu seju, vēl jo vairāk tādēļ, ka manā grāmatu plauktā jau bija atrodami autora iepriekšējie darbi par suņa dzīvi. Zinot, ka V. B. Kameronam rakstīšana padodas, ar lielu azartu ķēros pie Ziemassvētku suņu lasīšanas. Jau iepriekš paredzot, ka grāmata būs laba, patiesībā bija nedaudz vardarbīga pret sevi, jo sāku to lasīt īsi pirms gulētiešanas. Pirmās desmit lapas, otrās…. Bija grūti atrauties, tādēļ grāmatu apēdu teju vienā kumosā.

Par ko ir Ziemassvētku suņi? Par kādu IT cilvēku Džošu, kurš dzīvo samērā noslēgti, skumst pēc savas draudzenes, kura pirms kāda laika sakravājusi koferus un aizgājusi dzīvot pie cita. Principā, tā ir visa Džoša dzīve – programmēšana, web sapulces un ilgošanās pēc bērnības un bijušās draudzenes. Jāteic. Džošs dzīvo viens pats, viņam nav mājdzīvnieka. Vaicāsiet, kādēļ tad Ziemassvētku suņi, ja jau galvenajam varonim mājās nav pat dekoratīvās žurciņas? Mirkli uzgaidiet… Kādu dienu kaimiņš Džoša dzīvi sagriež kājām gaisā, lūdzot uz neilgu laiku pieskatīt viņa draudzenes suni. Te gan jāpiebilst, ka suņu meitene Lūsa nav nekāds mazais pūdelītis un vēl piedevām gaida mazuļus.

Kā tālāk izvērtīsies Džoša un Lūsas dzīve, lasiet grāmatā. Vien piebildīšu, ka būs brīži (vairāk uz beigām), kad tuvumā labāk turēt salvetes, lai varētu notraukt pa kādai asariņai.

Vēl arī lasi:

Viljams Brūss Kamerons. Suņa dzīves jēga

Banija lasa: Suņa ceļojums