Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.

Ja pavisam godīgi, tad vizuālā noformējuma dēļ es šo grāmatu iespējams pati nemaz nenopirktu. Nu, patīk man pūkainie un mīlīgie dzīvnieciņi daudz vairāk nekā tādi plakani un modernizēti zvēriņi. Taču bērni domā daudz savādāk.

Visticamāk, grāmatai veikala plauktā būtu pagājusi garām, ja ne viena fakts, ka tās autore ir horvātiete un mūsu ģimenes samērā nesenais ceļojums uz Horvātiju. Tādēļ liku vien iepirkumu grozā un līdz šim brīdim savu pirkumu neesmu ne minūti nožēlojusi.
Par ko ir stāsts? Par Doru un Luku. Meiteni, kurā mīt izcils aktrises talants, un puisi, kurš jau kopš bērnu dienām vienkārši izcili glezno. Viņiem abiem, Dorai un Lukam, ir jābūt kopā. Un viņi arī ir… līdz brīdim, kad Doras vecāki izdomā pārcelties uz dzīvi Francijā. Šajā mirklī Lukas dzīve sabrūk, viņš gan turpina gleznot, izaug par izcilu gleznotāju, tomēr viņa sirds ir nepiepildīta. Arī mazā Dora strauji kāpj pa karjeras kāpnēm, tomēr atmiņu lauskas viņai nedod mieru. Viņa atceras, ka bērnībā ir bijis kaut kas īpašs, tikai neatceras, kas… Lieki piebilst, ka dzīve viņus atkal saved kopā. Un tālāk no šīs vietas stāsts varētu turpināties no sērijas “Un viņi ilgi dzīvoja laimīgi kopā…” tomēr nedzīvoja. Atzīšos, dažbrīd mani pārņēma neizsakāmas dusmas uz Luku un tā vien gribējās šim vīrietim iemest ar slapju lupatu pa seju, lai viņš beidzot attaptos, beidzot saņemtos un kļūtu par vīrieti nevis tikai par vīrieša vārda nēsātāju. Beigas, protams, ir pavisam savādākas nekā biju iedomājusies. Bet labas. Tā vien prasās pēc turpinājuma…
Iespējams, tieši dēļ nesenās ekskursijas šķita, ka acu priekšā redzu gan klinti, uz kuru kopīgi dodas Luka un Dora, gan arī dzirdu, kā bango Adrijas jūra. Jā, lai arī bez liekiem izskaistinājumiem, grāmatas autore ir spējusi uzburt acu priekšā izcilas ainavas.
Vērtējums: četri punkti no pieciem. Līdz pieciem nedaudz pietrūkst, iespējams tādēļ, ka grāmata ik pa brīdim atmiņā atsauca Deivida Nikolsa Vienu dienu, kas šķita augstākās pakāpes izcilība romānu plauktiņā.

Atzīšos, esmu grāmatu atkarīgā. Varētu kaut visu dienu pavadīt, ērti iekārtojusies dīvānā un lasot labu grāmatu. Un nav nozīmes, vai grāmata ir no dāmu romānu sērijas vai arī vēsta par ekonomikas pamatprincipiem. Galvenais, lai autors autors ir talantīgs un spēj ar katru uzrakstīto vārdu ieraut aizvien dziļāk, dziļāk grāmatas saturā.

Mans gads iesākās ar priecīgu ziņu, kādā konkursā laimēju Viljama Brūsa Kamerona grāmatu Ziemassvētku suņi. Protams, smaids pa visu seju, vēl jo vairāk tādēļ, ka manā grāmatu plauktā jau bija atrodami autora iepriekšējie darbi par suņa dzīvi. Zinot, ka V. B. Kameronam rakstīšana padodas, ar lielu azartu ķēros pie Ziemassvētku suņu lasīšanas. Jau iepriekš paredzot, ka grāmata būs laba, patiesībā bija nedaudz vardarbīga pret sevi, jo sāku to lasīt īsi pirms gulētiešanas. Pirmās desmit lapas, otrās…. Bija grūti atrauties, tādēļ grāmatu apēdu teju vienā kumosā.

Par ko ir Ziemassvētku suņi? Par kādu IT cilvēku Džošu, kurš dzīvo samērā noslēgti, skumst pēc savas draudzenes, kura pirms kāda laika sakravājusi koferus un aizgājusi dzīvot pie cita. Principā, tā ir visa Džoša dzīve – programmēšana, web sapulces un ilgošanās pēc bērnības un bijušās draudzenes. Jāteic. Džošs dzīvo viens pats, viņam nav mājdzīvnieka. Vaicāsiet, kādēļ tad Ziemassvētku suņi, ja jau galvenajam varonim mājās nav pat dekoratīvās žurciņas? Mirkli uzgaidiet… Kādu dienu kaimiņš Džoša dzīvi sagriež kājām gaisā, lūdzot uz neilgu laiku pieskatīt viņa draudzenes suni. Te gan jāpiebilst, ka suņu meitene Lūsa nav nekāds mazais pūdelītis un vēl piedevām gaida mazuļus.

Kā tālāk izvērtīsies Džoša un Lūsas dzīve, lasiet grāmatā. Vien piebildīšu, ka būs brīži (vairāk uz beigām), kad tuvumā labāk turēt salvetes, lai varētu notraukt pa kādai asariņai.

Vēl arī lasi:

Viljams Brūss Kamerons. Suņa dzīves jēga

Banija lasa: Suņa ceļojums

Lai gan jau atkal un atkal no jauna sev apsolos, ka jaunas grāmatas vairs nepirkšu, jo mans grāmatplaukts mājās sasniedzis kritiskos apjomus, kad jaunu lasāmvielu tajā vairs neietilpināt, pirms kāda laika nenoturējos un nopirku Dženiferes Vorsas grāmatu Izsauciet vecmāti! Grāmatu iegādājos, jo ieintriģēja tās apraksts un arī reizē gaumīgais vāka noformējums.

Lai gan grāmata ierauj sevī kā akacī jau pēc pirmās lapas izlasīšanas, man tās izlasīšana no pirmā līdz  pēdējam vākam aizņēma vairāk kā mēnesi. Taču tas tikai tādēļ, ka mēnesis patrāpījās bagāts notikumiem un grāmatas baudīšanai tajā tā īsti neizdevās atlicināt laika.

Par ko ir grāmata? Stāsts ir par skarbo ikdienu Londonas 20.gs. 50.gados. Tolaik kāda medmāsiņa, apguvusi vecmātes arodu, apmetas uz dzīvi pie mūķenēm Nonāta namā. Mūķenes veic svētīgu darbu un palīdz pasaulē nākt mazuļiem,un labprāt savā arodā apmāca arī citus, tostarp Dženiferi. Dzīve ir skarba – sabrukuši nami, bordeļi, slimības… Par to visu tiek stāstīts grāmatā un, varu derēt, ka, iesākot vienu nodaļu, jau kārosiet tvert arī nākamās stāstu, jo lasāmviela ir uzrakstīta patiesi saistošā un viegli uztveramā valodā, vienlaikus arī nezaudējot tālaika īstendiešu īpatnējo runas manieri.

Protams, grāmatā tiek stāstīts ne tikai par to, kā notiek topošo māmiņu uzraudzīšana, mazuļu nākšana pasaulē, bet arī par sadzīvi klosterī. Kādas ir mūķenes? Pamatīgi kļūdīsies, ja uzskatīsi, ka konservatīvas večiņas, kuras tikai 24h no vietas studē Bībeli. Atklāšu, ka arī viņām ir savi noslēpumi, vājības un humors.

Grāmatā noteikti Tevi īpaši aizraus nodaļas par šķietami sākotnēji jokaino Dženkinsas kundzi, kura, šķiet, nepalaiž garām nevienas dzemdības un ir klāt pie katra nama durvīm, kurā pasaulē pirms mirkļa nācis mazulis. Tomēr viss nebūt nav tā, kā izskatās no malas… Tāpat noteikti arī jutīsi līdzi Končitai, kuras bērnu bariņš ir lielāks nekā daža laba skolas klase, un, protams, arī Mērijai.

Viljama Brūsa Kamerona grāmatu Suņa ceļojums iegādājos, pat nenojaušot, ka tā ir jau iepriekš lasītā bezgala sirsnīgā romāna Suņa dzīves jēga turpinājums. Pareizāk teikt, nemaz nenojautu, ka Suņa dzīves jēgai ir izdots turpinājums, tādēļ, ja tā var teikt, šo grāmatu iegādājos tikai dēļ autora un vizuāli pievilcīgā vāka, cerot, ka tas būs kaut kas tikpat labs, kā iepriekš lasītais rakstnieka gabals. Un es nekļūdījos.

Suņa ceļojums sākas fermā, kur Klēra jeb Sīdžeja ir vēl pavisam maza meitenīte, kuru no drošas nāves noslīkstot un zirga spēriena glābj drošsirdīgais Draudziņš. Tiesa gan, Draudziņš ir jau gados un drīz vien dodas uz debesīm, taču viņu nepamet apziņa, ka viņa dzīves misija vēl nav izpildīta. Kāda ir suņa dzīves jēga? Sargāt savu zēnu Ētanu, meklēt cilvēkus un tagad – nosargāt savu meiteni Klēru. Tādēļ Draudziņš sāk jaunu dzīvi, šoreiz jau kā suns Mollija… Gudrs suns… Kā Klērai un Mollijai sokas, labāk gan lasiet grāmatā, jo, atklājot visas kārtis jau tagad, zudīs intriga.

Jāuzteic Viljama Brūsa Kamerona rakstības silts. Bez liekvārdības, ūdens gabaliem, lai aizpildītu lappuses, un ar tādu sirsnību! Patiesi, ja ne grāmatas vidū, tad pašās tās beigās varu derēt, ka asaras acīs sariesīsies arī tiem, kuri iepriekš uzskatījuši, ka viņiem sirds vietā ir akmens un ka viņi nekad neraud. Grāmatas autors ir izcili izpratis suņa dzīves uztveri, tādēļ, lasot, kā suņuks stāsta, ka Priecīgajos Ziemassvētkos jau atkal istabas vidū tiek nolikts koks, un tas apkabināts ar kaķu rotaļlietām, noteikti pasmaidīsiet. Tāpat kā brīdī, kad Mollija sagrauž Sīdžejas kurpes, jo vienmēr, kad tās uzvilktas, saimniece mājās pārnāk bēdīga. Jā, tātad, pie vainas ir sliktās kurpes.

Ja jums mājās ir mājdzīvnieks, tad noteikti, lasot grāmatu, teju katrā lappusē aizdomāsieties: “Diez, ko mans Bobis (Reksis, Kerija, Makse utt.) patlaban domā?”

Ja autors kādā brīdī izdomātu rakstīt grāmatas turpinājumu, es to bez liekas domāšanas noteikti nopirktu.

Banijas atsauksmi par grāmatas pirmo daļu lasi šeit.

Muzeju nakts visus pēdējos gadus nes ievērojamu papildinājumu manam grāmatplauktam, arī šogad. Šoreiz viens no maniem medījumiem Zvaigznes grāmatnīcā bija Doras Heltas “Atvaļinājums ar papu”.

Grāmata stāsta par divām draudzenēm, kuras vairs nav padsmitgadīgas dāmas, bet gan sievietes ar stāžu, kuras dodas uz salu palīdzēt savai trešajai draudzenei iekārtot krodziņu. Atvaļinājums būtu skaists, ja ne vien Kristīnes mātes lūgums, lai atvaļinājumā ņem līdzi arī papu… Ar šo lūgumu arī sākas visa jautrība, jo tēvs ir kungs gados virs 70, ar saviem uzskatiem un piedevām ar sāpošu gūžu, kura sāp tieši tad, kad nepieciešams nest savus koferus. Jāpiebilst, ka Heincs dievina šlāgerus, ir daltoniķis un mīl atstāt iespaidu uz ikvienu. Paps pamanās pārņemt savās rokās remontdarbus (vismaz viņš tā uzskata), pieskatīt, lai viņa pieaugusī meita nesmēķētu, taču karstākie vasaras notikumi sākas mirklī, kad parādās aizdomas, ka salā ir ieradies viltus līgavainis…

Grāmatu izlasīju teju vienā elpas vilcienā, vienīgais, noslēguma notikumi šķita par daudz samudžināti, tādēļ atsevišķas rindkopas izlasīju atkārtoti, lai saprastu, kas ir kas. Tomēr, ja gribas vieglu lasāmvielu, kurā ir laba deva humora, “Atvaļinājums ar papu” būs īstā grāmata, kuru ņemt līdzi atvaļinājumā, lasīt sabiedriskajā transportā vai vienkārši tad, kad gribas atpūsties pēc smagas darba dienas.