Ja mazam cilvēkbērnam lielākā mīlestība ir kaķi, grāmatu plauktā obligāti jābūt grāmatai “36 un 6 kaķi”. Mūsu mazajai četrgadniecei to uzdāvināja Ziemassvētku vecītis, un jau tajā pašā vakarā ķērāmies pie lasīšanas.

Domāju, ka mans un meitas viedoklis par šo grāmatu ir diametrāli pretējs, tāpēc drīzāk der ieklausīties viņas viedoklī, jo grāmatas auditorija ir bērni, ne vecāki.

Jāatzīst, ka man akūti nepieciešami jauni grāmatu plaukti, jo tajos vienkārši vairs nav vietu. Nelaidiet mani grāmatnīcās, jo no tām nekad neizeju tukšām rokām. Kāda nu kuram ir tā vājība – vieniem jaunas kleitas un kosmētikas, man – grāmatas.

Pēdējā laikā esmu iecienījusi izdevniecības “Liels un mazs” grāmatas bērniem, jo, atšķirībā no citiem izdevējiem, kas lielākoties pievēršas bērnu grāmatām, kuru saturs pat nevedina domāt, jo viss uzrakstīts tieši, atklāti, ar perfektām bildītēm, “Liels un mazs” grāmatiņas bērniem mudina domāt, pārdomāt, iejusties tēlos, domāt par izlasīto vēl tad, kad grāmata jau izlasīta.

Būtu absolūti nepieņemami, ja mēs kā cilvēki, kuru mājās jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo truši, neizlasītu grāmatu par trušiem, ne tā?

Tāpēc vakara pasaciņu vietā bērni ik vakaru klausījās trusīša Tru piedzīvojumus, kurus pierakstījis Dzintars Tilaks.

“Papus Tru” no sakta neizceļas ar košām bildēm, neona burtiem, lai bērni grāmatu veikalā pie šīs lasāmvielas pieplaktu kā kukaiņi pie medus poda. Iespējams, tāpēc Roberts pirmajā momentā pat pateica, ka to grāmatu jau nu gan nē, labāk kaut ko citu. Taču viņa viedoklis kardināli mainījās brīdī, kad tikām līdz lasīšanai.

Katru vakaru satikšanos ar sunīšiem Tango un Tūtiņu Roberts gaidīja ar lielu aizrautību. Un kā gan negaidīt, ja Mārai Zālītei ir izdevies tik labi iedzīvināt sunīšu pārdzīvotos notikumus. Stāsta priekšrocība tā, ka norise notiek tepat Latvijā nevis kādā izdomātā pasaulē vai aizokeāna zemē. Bērzciems, Apšuciems, Abragciems, Rīgas jūras līcis. Viss ir kā ar roku sasniedzams un pazīstams.

Dažkārt gan latviešu autori, vēloties skriet līdzi saviem ārzemju kolēģiem, rada tik sarežģītus stāstus, ka ne galveno varoņu vārdus saburtot, savukārt vecākam vēl jākļūst par sava veida tulku, kas bērnam notikumus izskaidro viņam saprotamāk. Tad nu ar Tango un Tūtiņu viss ir savādāk – Roberts bez problēmām atcerējās iepriekšējā un vēl senākās dienās lasīto nodaļu notikumus, varēja atstāstīt, atcerējās vietu nosaukumus, notikumus.

Sirsnīgi un mīļi. Tāpēc, ja vēlaties papildināt savu bērnu grāmatplauktu, tad ar šo grāmatu nebūs nošauts greizi. Izlasīsiet vienreiz un pēc laika noteikti atkārtoti.

Visa pamatā stāsts par diviem sunīšiem, kuri iecerējuši braukt ciemos pie krustmātes. Un kurstmāte cep tik gardas kotletes. Mmmmm! Tad dažādu notikumu dēļ ar vilcienu pie krustmātes aizbrauc tikai Tūtiņa, bet Tango nākas pārdzīvot dažādus notikumus, satikt dažādus cilvēkus, arī tādus, kuriem nav tie labākie notikumi. Grāmata, kurā nav viss tikai rozā toņos un ar spīguļiem. Te ir arī sava realitāte, kura lieku reizi atgādina, ka ne visiem var uzticēties, ne visiem cilvēkiem ir labi nodomi.

Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.