Ja jums meitene ar oranžiem matiem līdz šim ir asociējusies tikai ar Pepiju Garzeķi, tad ziniet, ka neesat gana aktīvi sekojuši mūsdienu literatūras un multeņu pasaulei. Vienu dienu pastaigas laikā ar Robertu pārrunājām nesen lasītās grāmatas, un dēls iesaucās: “Tu atceries to meiteni ar oranžajiem matiem?” Ko es? Atbildēju, ka, protams, atceros. Tā taču ir Pepija Garzeķe! Un te nu es cietu pilnīgu izgāšanos, jo… dēls mani izlaboja, ka tā nav nekāda Pepija, tā ir Bize!

Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.

Pirmo reizi mūsu rokās nonākusi izdevniecības “Liels un mazs” grāmata. Iepriekš par izdevniecības sasniegumiem biju lasījusi tikai presē un uz jaunākajiem izdevumiem skatījusies tikai caur Instagram smukbildītēm. Bet beidzot te nu mēs esam! Var teikt, ka jau ar pirmo grāmatu esam iekrituši pilnīgā “Liels un mazs” atkarības jūgā.

Burvīgas ilustrācijas un sirsnība, kas caurvij ikvienu stāstu. Tāda ir Tīa Selli grāmata “Mia ir priecīga”. Bērniem noteikti patiks, ka dažviet grāmata lappusēs apslēpts arī pa kādam pārsteigumam –  te skapī apslēpts stāsta turpinājums, te – aiz apsnigušajiem kokiem noslēpušies meža iemītnieki.

Ja pavisam godīgi, tad vizuālā noformējuma dēļ es šo grāmatu iespējams pati nemaz nenopirktu. Nu, patīk man pūkainie un mīlīgie dzīvnieciņi daudz vairāk nekā tādi plakani un modernizēti zvēriņi. Taču bērni domā daudz savādāk.