Košās grāmatas ar sliktu tulkojumu mūsu mājās nav īpaši cieņā. Tā kā bērni tās lasa nelabprāt, tad pirms laika mūsu grāmatplauktā veicām lielo revīziju, lai atbrīvotu vietu lasāmvielai ar pievienoto vērtību. Jāteic, ka šādu revīziju veicām ne tikai tāpēc, ka daļu grāmatu, kas dažādos ceļos nonākušas līdz mūsu grāmatplauktam, bērni nelasa un tās viņiem neinteresē (cik gan var lasīt banālas pasaciņas ar nepaplašinātiem teikumiem vai arī multeņu scenārija saīsinājumus), bet arī tāpēc, ka grāmatu plaukta ietilpība ir ierobežota. Tā kā esmu no tiem, kuri no grāmatnīcas (arī virtuālās) nevar iziet vismaz bez pāris grāmatām rokā, tad kaut kas ir jādara lietas labā, lai atbrīvotu vietu jauniem pirkumiem.

Ja mazam cilvēkbērnam lielākā mīlestība ir kaķi, grāmatu plauktā obligāti jābūt grāmatai “36 un 6 kaķi”. Mūsu mazajai četrgadniecei to uzdāvināja Ziemassvētku vecītis, un jau tajā pašā vakarā ķērāmies pie lasīšanas.

Domāju, ka mans un meitas viedoklis par šo grāmatu ir diametrāli pretējs, tāpēc drīzāk der ieklausīties viņas viedoklī, jo grāmatas auditorija ir bērni, ne vecāki.

Mani bērni ir lieli lasītāji. Pirms gulētiešanas obligāti grāmata tiek lasīta Laumai, tad arī Robertam, neskatoties uz to, ka tūliņ jau mācīsies 2. klasē. Un ar to mūsu grāmatu lasīšanas vakari nebeidzas, jo Roberts lasa grāmatu priekšā arī man. Lasīšanas treniņš un forša kopābūšana kopā.

Vasaras sākumā iekritu grāmatas vāka dizaina lamatās, nopērkot bērniem domāto grāmatu “Roņpils purva stāsts”. Košs vāks, arī apraksts, kas liecina, ka grāmata ir par skolas bērniem… nospriedu, ka Robertam patiks, arī viņš pats, izlasot anotāciju, secināja, ka būs forša.

Kad pirmklasniekam sākusies mājlasīšana un jāizvēlās pirmā grāmata, tas ir gana atbildīgs un nopietns pasākums. Ko izvēlēties? Pēc kādiem parametriem izvēlēties grāmatiņu? Roberts kā pirmo sāka lasīt “Kaķīša dzirnaviņas”, taču ātri vien secinājām, ka grāmata noteikti nav piemērota pirmklasniekam – sarežģīti vārdi, kas jāizskaidro un kurus grūtāk saburtot, arī sižets tik drūms, tik drūms. Ko lasīt tad? Izvēlējāmies nedaudz savādāku grāmatu – “Runājošie suņi”. Tā sarakstīta komiksu formātā un aizrauj jau no pirmajām lapām.

Būtu absolūti nepieņemami, ja mēs kā cilvēki, kuru mājās jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo truši, neizlasītu grāmatu par trušiem, ne tā?

Tāpēc vakara pasaciņu vietā bērni ik vakaru klausījās trusīša Tru piedzīvojumus, kurus pierakstījis Dzintars Tilaks.

“Papus Tru” no sakta neizceļas ar košām bildēm, neona burtiem, lai bērni grāmatu veikalā pie šīs lasāmvielas pieplaktu kā kukaiņi pie medus poda. Iespējams, tāpēc Roberts pirmajā momentā pat pateica, ka to grāmatu jau nu gan nē, labāk kaut ko citu. Taču viņa viedoklis kardināli mainījās brīdī, kad tikām līdz lasīšanai.

Katru vakaru satikšanos ar sunīšiem Tango un Tūtiņu Roberts gaidīja ar lielu aizrautību. Un kā gan negaidīt, ja Mārai Zālītei ir izdevies tik labi iedzīvināt sunīšu pārdzīvotos notikumus. Stāsta priekšrocība tā, ka norise notiek tepat Latvijā nevis kādā izdomātā pasaulē vai aizokeāna zemē. Bērzciems, Apšuciems, Abragciems, Rīgas jūras līcis. Viss ir kā ar roku sasniedzams un pazīstams.

Dažkārt gan latviešu autori, vēloties skriet līdzi saviem ārzemju kolēģiem, rada tik sarežģītus stāstus, ka ne galveno varoņu vārdus saburtot, savukārt vecākam vēl jākļūst par sava veida tulku, kas bērnam notikumus izskaidro viņam saprotamāk. Tad nu ar Tango un Tūtiņu viss ir savādāk – Roberts bez problēmām atcerējās iepriekšējā un vēl senākās dienās lasīto nodaļu notikumus, varēja atstāstīt, atcerējās vietu nosaukumus, notikumus.

Sirsnīgi un mīļi. Tāpēc, ja vēlaties papildināt savu bērnu grāmatplauktu, tad ar šo grāmatu nebūs nošauts greizi. Izlasīsiet vienreiz un pēc laika noteikti atkārtoti.

Visa pamatā stāsts par diviem sunīšiem, kuri iecerējuši braukt ciemos pie krustmātes. Un kurstmāte cep tik gardas kotletes. Mmmmm! Tad dažādu notikumu dēļ ar vilcienu pie krustmātes aizbrauc tikai Tūtiņa, bet Tango nākas pārdzīvot dažādus notikumus, satikt dažādus cilvēkus, arī tādus, kuriem nav tie labākie notikumi. Grāmata, kurā nav viss tikai rozā toņos un ar spīguļiem. Te ir arī sava realitāte, kura lieku reizi atgādina, ka ne visiem var uzticēties, ne visiem cilvēkiem ir labi nodomi.

Ja jums meitene ar oranžiem matiem līdz šim ir asociējusies tikai ar Pepiju Garzeķi, tad ziniet, ka neesat gana aktīvi sekojuši mūsdienu literatūras un multeņu pasaulei. Vienu dienu pastaigas laikā ar Robertu pārrunājām nesen lasītās grāmatas, un dēls iesaucās: “Tu atceries to meiteni ar oranžajiem matiem?” Ko es? Atbildēju, ka, protams, atceros. Tā taču ir Pepija Garzeķe! Un te nu es cietu pilnīgu izgāšanos, jo… dēls mani izlaboja, ka tā nav nekāda Pepija, tā ir Bize!

Varētu rasties domas, ka visas grāmatas, kuras paņemam rokās, izraisa sajūsmu un visām dodu apzīmējumu, ka kaut kas tik labs iepriekš vēl nekad nav lasīts. Lika pagaidīt… šoreiz piedzīvoju vilšanos. Un tā vien šķiet, ka arī Roberts neuzķēra grāmatas stāstu.

Pirmo reizi mūsu rokās nonākusi izdevniecības “Liels un mazs” grāmata. Iepriekš par izdevniecības sasniegumiem biju lasījusi tikai presē un uz jaunākajiem izdevumiem skatījusies tikai caur Instagram smukbildītēm. Bet beidzot te nu mēs esam! Var teikt, ka jau ar pirmo grāmatu esam iekrituši pilnīgā “Liels un mazs” atkarības jūgā.

Burvīgas ilustrācijas un sirsnība, kas caurvij ikvienu stāstu. Tāda ir Tīa Selli grāmata “Mia ir priecīga”. Bērniem noteikti patiks, ka dažviet grāmata lappusēs apslēpts arī pa kādam pārsteigumam –  te skapī apslēpts stāsta turpinājums, te – aiz apsnigušajiem kokiem noslēpušies meža iemītnieki.