Par Žigi uzzināju reiz, kad manā Facebook jaunumu joslā parādījās viņa ziņa par piedzīvoto bērnu slimnīcā, ar ko bija padalījies kāds no maniem draugiem. No tās dienas arī virtuāli sekoju Žiga piedzīvojumiem – ceļojumiem, pārdomām un viedoklim. Citi, to uzzinot, šausminās, kā gan es varu sekot līdzi tādam rupeklim, kuram smadzeņu mazāk nekā cālim. Ziniet, man šo cilvēku tiešām žēl, ja jau neprot atšķirt publiski veidoto tēlu no realitātes, domājot, ka viss, ko ieraugi, ir patiesība. 

Jebkurā gadījumā, kad vasarā meklējām dāvanu radiniekam, man uzreiz bija variants – jāuzdāvina Žiga grāmata! Uzdāvinājām, jo lasītās atsauksmes tiešām labas, taču mēs visi labi zinām, ka labāk ir vienreiz pašam piedzīvot nekā vairākkārt dzirdēt, tāpēc pati meklēju rokā “Dienvidamerika pāris mēnešos” un ķēros pie lasīšanas.

Otrais rīts Igaunijā iesācies agri. Mūsu naktsmītnes saimniece ir kā skudriņa – nez no cikiem jau augšā un tekalē pa māju – sagādā mums gan laikrakstu ar jaunākajām laika ziņām, gan informāciju par nākamo tūrisma objektu. Ne velti saka – ja gribi Igauniju iepazīt pa īstam, nakšņo B&B tipa naktsmītnēs.

Bet nu uz pirmo apskates objektu – Elistveres dzīvnieku parku. Lai arī parks tā apmeklētājiem ir atvērts tikai no plkst. 10.00, laipnie igauņi parka teritorijā mūs ielaida stundu agrāk, jo, mazliet pārvērtējot attālumus, no Tartu bijām ieradušies jau pirms 9.00. Ko redzēt Elistverē? Tāds kā mazs zoo dārzs, tikai dzīvnieki izskatās daudz laimīgāki nekā mūsu zvēru dārzā. Iespējams, tas tādēļ, ka apkārtējā vide daudz pietuvinātāka reālajai un arī teritorija zvēriņiem daudz plašāka. Pirmie, ko pamanām, ir bizoņi – gan lieli, gan mazi. Zvēriņi izmanto situāciju, kad iepriekšējās dienās Igaunijā plosījusies vētra, līdz ar to parka darbinieki steidz zvēriem izbarot kokus, kuri nav izturējuši bargo vēju. Kas nākamais? Rukšu bars… Mazie siventiņi rotaļājas dubļu vannās, bet mamma ir paslēpusies savā mājā līdz brīdim… Līdz brīdim, kad izdzird mazā traktoriņa skaņu, ar kuru parka darbinieki pārvadā kritušos kokus. Nospriežam, ka dzīvniekiem barība tiek izvadāta ar šo pašu traktoru, tādēļ cūku mammas ausīm šī skaņa šķiet kā simfonija, kura vēsta, ka klāt ēšanas laiks. Pabraucot garām traktoram, mamma metas ārā no savas slēptuves un ir klāt pie siles… Liela gan bija viņas vilšanās, kad transporta līdzeklis aizbrauca garām…  Ko vēl vari redzēt Elistveres dabas parkā? Lūsi, kurš Tev pozēs, sēžot koka galotnē, stirnas, alni… Un daudzus citus lielākus un mazākus zvērus. Man patika – domāju, ka arī Tev ietu pie sirds viesmīlīgie zvēri. Tiesa gan, vienīgais neviesmīlīgais eksemplārs parkā ir lācis. Skraida neapmierināts pa savu aploku un ik pa reizei arī skaļi nobļaujas.

Peipusa ezeru… Ezers ir milzīgs – tā teritorija aizņem 3 550 km². Ezera vidējais dziļums esot 7m, tiesa gan, Banijai radās pavisam citādāks iespaids. Mēs ezera krastam piekļuvām, iebraucot kādā pavisam nelielā miestiņā, kurš, tā vien šķiet, ir gandrīz izmiris. Ielas klusas, arī cilvēkus diži daudz nemana. Ciematiņa nami gan vairāk atgādina kādu krievu sādžu, kas laikam tādēļ, ka otrā ezera krastā atrodas plašā Krievija. Būtu liels kauns, ja neizmantotu iespēju un nenopeldētos lielajā ezerā, taču mūs sagaidīja liela vilšanās. Bridām, bridām, bet tālāk par vidukli tā arī nespējām aizbrist – šķiet, ezers nav diez ko dziļš. Tie, kuriem kārojas Peipusa ezera zivis, tās var nogaršot, Rajā (tā sauc ciematiņu, kurā ciemojāmies) esošajā kafejnīcā / veikaliņā, kur vienā pusē tiek tirgotas zivis, bet otrajā ēkas pusē iekārtojusies neliela ēstuve, kurā (vismaz augusta vidū) varēja nogaršot vienu zivi, pagatavotu trīs dažādos veidos.

Tālākais ceļš ved uz lielāko Igaunijas ūdenskritumu – Jāgalu (Jägala). Braucām, braucām… Vienā brīdī šķita, ka atradām, bet… izrādās, ka nokļuvām Igaunijas HESā. Tiesa gan, labi, ka tuvumā atradās kāds vietējais, kurš lauzītā krievu valodā deva norādi, uz kurieni ceļotājiem jābrauc, lai redzētu dabas brīnumu. Un tad arī to pamanījām… Vareno ūdenskritumu ieskāva neliela migla, ko radīja gaisa mitrums, un skaņa – tāda varena. Mūsu Ventas rumba šim ūdenskritumam nemaz netur līdzi. Tikai tad, kad jau devāmies prom, ceļa galā pamanījām pavisam nelielu norādi uz ūdenskritumu, kuru, šķiet, uzlikuši vietējie iedzīvotāji, kuriem laikam apnicis, ka garāmbraucēji nepārtraukti taujā pēc ūdenskrituma.

Kur tālāk? Uz prāmi, jo uzstādīts mērķis, ka šī nakts jāpavada jau Sāremā. Domāts, darīts. Iepriekš biju izlasījusi informāciju, ka, lai tiktu uz prāmja, jāgaida iespaidīgās rindās… un tad vēl arī, nezinot, vai dienas laikā apgūsim visus savus apskates objektus, iepriekš nebijām rezervējuši naktsmājas. Tāda neziņa vienubrīd par uzdzina mazu izmisumu… ja vēl būtu līdzi segas vai guļammaisi, varētu nakšņot kaut vai jūras krastā. Ierodamies Virtsu, un mūs sagaida patīkams pārsteigums – taisnā ceļā dodamies uz prāmja, kurš no ostas atiet jau pēc 5 minūtēm. Ziniet, Banija pirmo reizi ceļoja ar tik liela izmēra kuģošanas transportu. Bet patika, tikai žēl, ka brauciens bija tik īss. 🙂 Pirmais iespaids par Sāremā – te nu gan ir daudz akmeņu… Piestājam pie pirmā veikala, lai izpētītu karti un noskaidrotu, kur atrodas tuvākās naktsmājas, jo ir jau vēls, un arī vēders liek par sevi manīt. Iepriekš bijām izdrukājuši sarakstu ar salas naktsmājām, bet, kā izrādās, tuvumā nav nevienas mītnes, kurās tās saimnieki prastu krievu vai angļu valodu. Tuvākās atrodam pie Angla dzirnavām – izvēles nav – jābrauc. Tā nu braucām un baudījām skaistos skatus…. Braucām līdz apnikumam, bet tā arī savas izvēlētās naktsmājas nespējām atrast, tādēļ, ieraugot kāda nama pagalmā lauku tūrisma karogu, devāmies iekšā. Saimnieki – pensionēts pāris – mūs uzņēma laipni un ierādīja naktsmītnes. Tiesa gan, vakariņas jau esot nokavētas, taču laipnā saimniece bija gatava iepriecināt savus ceļiniekus un atrada mums pa desas gabaliņam un marinētam gurķim… Mmmm… kaut kas tik gards sen nebija ēsts (laikam tādēļ, ka praktiski visu dienu pavadījām bez ēšanas). Kā liecināja mašīnas autostāvvietā, tonakt viesu namā ciemojās tikai latvieši – mēs un vēl divas ģimenes.

Bet par to, kā Banija lamājās ceļojuma turpmākajā daļā, varēsi lasīt jau nākamajā stāstā… 🙂

Saistītie raksti:

Ceļojums uz Igauniju. 1.daļa: http://www.banija.lv/2010/08/23/celojums-uz-igauniju-1-dala/

Plānojot savas brīvdienas, nācās rēķināties gan ar savu veselību, gan Maksīti, kuru mana sirdsapziņa neļāva uz trīs dienām atstāt vienu pašu dzīvoklī. Tādēļ garausis aizceļoja uz Liepāju, kur sadraudzējās ar suņu meiteni Džīnu (un reizē arī samācījās dažādus suņu niķus).

Bet nu par to, kā Banijai gāja Igaunijā…

Ir pirmdienas agrs rīts – dodamies Apes virzienā, lai šķērsotu Veclaicenes robežpunktu un iepazītu mūsu kaimiņzemi. Savdabīgi, ka, pat tuvojoties robežai, nekur neredzējām zīmi, kas brīdinātu, ka tūliņ jau atradīsimies citā zemē.

Mūsu pirmais apskates objekts – Puisas smilšu alas. Tiesa gan, dodoties uz alām, ceļa malā manām iespaidīgu skata tornīti, tādēļ vienbalsīgi tiek pieņemts lēmums – jāpalūkojas uz Igauniju no augšas. Domāts – darīts! Gods igauņiem, kuri pat apvidu ap skatu tornīti valsts nomalē sakopuši. Ir gan atpūtas vieta, gan mājiņa, kur pat ķeizars kājām iet. Pie mums tādas ekstras neredzēt kā savas ausis. Pirmais iespaids par Igauniju – klusums, mājiņas atmiņā atsauc savulaik lasīto A. Lindgrēnas grāmatiņu “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki” un ceļi… pat mazlie lauku celiņi gluži kā pie cilvēkiem (bedres tiešām nemanījām).

Par Piusas alām… Navigācija mūs aizved līdz vietai, kas nodēvēta slaveno alu vārdā. Tiesa gan, nekādas alas neredzam, tādēļ ceļabiedrs dodas vietējā bodītē pārdevējai vaicāt, kur gan atrodas apskates objekts? Redzot, ka tuvojas ceļinieks, meitene jau griež prom galvu un māj ar rokām, ka krievu valodu nesaprot, tādēļ vaicājam angļu valodā, uz ko meitene atbild – corner, corner! Un tiešām – kalniņā aiz kokiem paslēpušās alas. Izrādās, alas ir radītas mākslīgi, jo savulaik atklāts, ka Piusas smilts ir ideāls izejmateriāls stikla ražošanai. Tad nu gan sievietes, gan vīrieši strādājuši vaiga sviedros, lai raktu, raktu, raktu… Kā vēstīja gide, alga par šo darbu bijusi gana laba – par nedēļas algu bijis iespējams nopirkt pat velosipēdu. Bet gājis laiks un mainījusies arī alu funkcionalitāte – tur glabāti gan konservi, gan vīns. Tiesa gan, vīns alās ilgi neuzglabājās, jo tam piemita nelaba īpašība – “izgarot”. Savukārt patlaban alās ziemo sikspārņi. Tai skaitā arī no Latvijas (man radās jautājums – diez, kā pētnieki nosaka, ka dzīvnieciņš ir no Latvijas?).

Izrādās, pirms laika alas bijušas slēgtas, jo apdraudējušas apmeklētāju drošību, taču patlaban – viss notiek. Top arī muzejs. Pastaigājoties gar alām, var nonākt arī pie nelieliem ezeriņiem (tie gan vairāk atgādina peļķes), kuros, pēc gides teiktā, mītot mazi tritoniņi, kuri ir īpaši aizsargājami. Šķiet, vienu tritoniņu manījām, taču, tā kā vēl nebiju paguvusi piešauties pie jaunās kameras, nepaguvu mazo kustoni iemūžināt. 😀

Informācija tiem, kuri vēlas apmeklēt Puisas smilšu alas: apkārtni varat iepazīt, nemaksājot ne kronas, savukārt paša muzeja apmeklējums vienai personai maksā 35 kronas (tiesa gan, neceriet, ka par šo naudiņu iekļūsiet kādā alā – nāksies vien stāvēt aiz ierobežojuma un lūkoties tālumā).

Pēc Piusas apmeklējuma dodamies uz netālo Ilumetsas meteorīta krāteri. Tiesa gan, tur sagaida “neliela vilšanās” – maza, aizaugusi bedrīte, kas nes tik ievērojamo krātera vārdu.
Varbūt pie vainas karstā vasara un krāteris izžuvis, bet, visticamāk, tas atrodas pārlieku augstā vietā, lai atgādinātu ezeriņu nevis bedri. Tādēļ mans ieteikums – ja vien Tava sūtība nav būt par aizaugušu bedrīšu pētnieku, labāk izvēlies interesantākus apskates objektus. 😉 Tomēr var arī pastaigāties pa glīti iekopto mežu, kas plešas ap krāteri – elegantas taciņas, drošsirdīgas vāveres un dzeņi. Un kokgrebumi – gan ruksīši un ērglis, gan velnu meitene un apburta varde. 🙂

Ko tālāk? Dodamies uz Tartu. Slaveno studentu galvaspilsētu, kur savulaik skolojies ne viens vien jaunlatvietis. Pieļauju domu, ka ikvienam Tartu apmeklētājam būs vēlme apskatīt skaistos pilsētas muzejus ne tikai no ārpuses, bet arī iekšpuses, tādēļ silti iesaku – pirms sāc doties muzeja virzienā, uzzini, kāds ir darba laiks. Jo daži no muzejiem nestrādā ne pirmdienās, ne otrdienās, tādēļ var nākties piedzīvot vilšanos. Ko redzēju Tartu? Soliņu, uz kura sēž slavenie rakstnieki Vailds un Vilde. Tiesa gan, abi rakstnieki nekad mūžā nav tikušies, tādēļ šī “skulptūra” ir mākslinieka improvizācija par vēsturi – kā būtu, ja būtu. 🙂 Dodamies tālāk pa mazajām Tartu ieliņām. Dzirdamas skaņas, kas liecina par mūzikas skolas tuvumu, savukārt Doma kalnā skatienam paveras Eņģeļa un Velna tilts. Nonākam nelielā skatu tornītī, no kura paveras skats uz pilsētu. Tiesa gan, neko interesants, jo pilsēta ir tik zaļa, ka redzami vien koki, koki, koki… Bet turpat arī atrodas Doma baznīcas drupas. Samērā iespaidīgas. Izrādās, vēsturisko objektu vari apskatīt ne tikai no ārpuses, bet arī pastaigāt pa šaurajām trepītēm un nonākt skatu tornī. Lai iekļūtu Doma baznīcas drupās, biļetes cena ir samērā demokrātiska, pie kam, meitene pati piekodina, ka studenti var saņemt atlaides (pieaugušajiem biļete maksā 25 kronas, savukārt studentiem – 15). Piekodināšu gan, ka tiem, kuriem ir bail no augstuma, šāda atrakcija varētu vis nepatikt, jo jākāpj ir augstu.

Klīstot pa pilsētas ieliņām, dažreiz pārņēma sajūta, ka atrodos Jelgavā, jo gandrīz uz katras lielākās ēkas manāms uzraksts, ka, lūk, šeit atrodas kāda no Tartu Universitātes fakultātēm. Jāpiebilst gan, ka Tartu tomēr ir daudzkārt skaistāka par Jelgavu. 🙂

Un starp daudzajām ēkām paslēpies arī Tartu botāniskais dārzs. Iekšā daudz lielāks nekā šķiet no ārpuses. Starp eksotiskajiem un pašmāju augiem vietējie iedzīvotāji atnākuši atpūsties pēc garās dienas – vieni lasīt grāmatu, citi vienkārši baudīt klusumu, savukārt bērni laiku kavē, barojot pīles un zivtiņas. Ieejot botāniskajā dārzā, var apreibt no krāšņuma – pat nezinu, ko darīt – baudīt ar acīm, vai ķert mirkli ar fotokameru, jo skaistumu gribas atrādīt arī mājās palicējiem.

Šķiet, vasarās Tartu neguļ pat naktīs, jo uz vakara pusi manāma aizvien lielāka rosība. Tiek iekārtotas skatuves, cilvēki parkos sarosās. Viss notiek. Kur nakšņot? Nebūt nav nepieciešamas smalkas viesnīcas. Ja vēlies izbaudīt īstu igauņu viesmīlību nevis mākslīgus smaidus, kādi piedien viesnīcām, izvēlies B&B variantu – viesosies igauņu mājā, iepazīsies ar saimniekiem. Es iesaku Viive Koni netālu no Tartu centra – Õuna 32.

Par otro piedzīvojuma dienu iekš Igaunijas lasi jau nākamajā stāsta daļā 🙂

Ceļojums uz Igauniju. 2.daļa.