Kas to būtu domājis, ka kādreiz priekšroku došu kriminālromāniem. Acīmredzot, tas mantojumā no tēva, kuram Agatas Kristi detektīvi un citas nervu kutinošas grāmatas bija iemīļota lasāmviela.

Šonedēļ manās rokās nonāca Rolandas Bulas “Sīnāja kalna lieta”. Plāna, velns! Kriminālromāniem taču jābūt divtik bieziem, lai kārtīgi izkutinātu nervus. Bet neko, lasīju, cerot, ka laba būs.

Pēc trakā skrējiena, kad jāapvieno mammas loma ar pilnas slodzes skolotājas lomu, neaizmirstot arī par darbu un vēl 101 citu pienākumu, es ar lielu nepacietību gaidīju vasaru, jo zināju, ka beidzot man būs laiks lasīšanai!

Iekrājusies grāmatu kaudzīte, kuru jāizlasa, tāpēc nu gluži kā grāmatu tārps metos iekšā čupiņā un ar kāru muti tiesāju vienu grāmatu pēc otras.

Ja man būtu jāizvēlas sev lasāmviela starp visām grāmatnīcā esošajām grāmatām, kriminālromāns noteikti nebūtu pirmā izvēle. “Krimiķi” reizi pa reizei nonāk manās rokās, taču ne bieži un ne ārvalstu.

Lārsa Keplera “Stalkers” ir augstākā pilotāža, kas noteikti patiks arī tiem, kuri kriminālromānus nemēdz lasīt. Katra stāsta nianse aprakstīta tik dzīvi, tik ticami, krāsaini, ka šķiet – atrodies turpat pa vidu starp visiem notikumiem. Lasot grāmatu, regulāri pieķēru sevi, ka sēžu sapspringusi un pat nedaudz uzvilkusies, elpu aizturot un gaidot, kas būs tālāk. Pleci savilkti, redze koncentrēta, lai spētu saskatīt to, ko varbūt policisti palaiž garām. Ja nu man izdodas atklāt notikumus ātrāk?

Neizdevās gan, jo kriminālromāns sarakstīts tik meistarīgi, ka ne brīdi neradās aizdomas par vainīgo. Un tas man ļoti patīk, jo pretējā gadījumā, ja jau pirmajās desmit lapās ir skaidrs, kurš ir vainīgais, tad intereses lasīt tālāk nav nekādas.

Ir grāmatas, kuru pirmajās lappusēs jau viss ir skaidrs, kas nozīmē, ka viss turpmākais saturs būs tikai “ūdens liešana” un neveiksmīga patērzēšana, bet ir grāmatas, kuru autori ir parūpējušies par tādu spriedzi, ka neatslābsti līdz pat pēdējam vākam. Un vēl pat pēc grāmatas izlasīšanas prātā margo dažādus turpmākās situācijas turpinājumu variantus.

Mani pozitīvi pārsteidz pašmāju autoru darbi, kuri, šķiet, vismaz pēdējā laikā aizvien biežāk nonāk manās rokās. Kāpēc es esmu “par” latviešu autoriem? Pirmkārt, ir forši atbalstīt savējos, otrkārt, man patīk, ja nav jāpārpūlē smadzenes, lai saburtotu varoņu vārdus, kas ārvalstu literatūrā dažkārt ir tik sarežģīti, ka neesmu tos iegaumējusi līdz pat grāmatas beigām. Un treškārt – man patīk latviešu autoru romāni, jo tajos ir daudzkārt vieglāk izdzīvot varoņu stāstu. Es kopā ar viņiem staigāju pa Rīgu, braucu uz Kurzemi, Vidzemi vai Latgali, vai arī eju iepirkties uz vietējo veikalu.