“Zelta meitene” nu reiz ir tā grāmata, kuru jāizlasa gan tiem, kuriem ar salkaniem dāmu romāniem īsti nepatīk krāmēties, bet melnie krimiķi šķiet par smagu. Šī ir grāmata, kas filigrāni laipo kaut kur pa vidu mīlestības ainiņām un kriminālām darbībām.

Es varu likt galvu ķīlā, ka, iesākuši lasīt Kontinenta izdoto “Zelta meitene”, nevarēsiet apstāties, kamēr nebūs aizvērts pēdējais vāks. Tas, par spīti tam, ka it kā jau pašā sākumā var nojaust, kurš būs vainīgais, taču īstas ticības tam nav. Un, pat ja prāts kādā momentā sāk noticēt sākotnējai versijai, nepārtraukti sev uzdod jautājumus, kāpēc? Kāpēc tā notika?

Ir grāmatas, kuru pirmajās lappusēs jau viss ir skaidrs, kas nozīmē, ka viss turpmākais saturs būs tikai “ūdens liešana” un neveiksmīga patērzēšana, bet ir grāmatas, kuru autori ir parūpējušies par tādu spriedzi, ka neatslābsti līdz pat pēdējam vākam. Un vēl pat pēc grāmatas izlasīšanas prātā margo dažādus turpmākās situācijas turpinājumu variantus.

Brīdī, kad Margrieta tiek pie savas istabas, iepazīst savus kaimiņus, prātā atgriezos savos skolas gados, kad nereti viesojos pie klasesbiedrenes, kuras vecvecāki mitinājās komunālajā dzīvoklī. Man tā šķita savdabīga eksotika, kur virtuvē katram ir savs skapītis, pie ieejas durvīm ir neskaitāmi zvani ar dzīvokļa iemītnieku uzvārdiem, savukārt labierīcības uz visiem – vienas. Tad nu stāvi rindā un mīņājies, ja Tava vajadzība sakrīt ar brīdi, kad arī kaimiņu istabas iedzīvotājam ir tāda pati vajadzība.